Pedagogi ilgi runāja un gatavojās streikam, taču tas galu galā tika novērsts. Savukārt mediķi gan  krietni klusāk un ātrāk nolēma – streiks notiks. 27. un 28. septembrī mediķi streikoja, paralēli notika arī pikets pie valdības nama. Tāpat mediķi piketēja jau dažus mēnešus pirms tam – 27. jūlijā pie Vesleības ministrijas. Visos šajos notikumos piedalījies Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) operāciju bloka vadītājs – dakteris Pēteris Tomiņš.

27. jūlijā pie Veselības minstrijas notika brīdinājuma streiks un protesta akcija. To rīkoja, jo mediķu arodbiedŗiba atbildīgajai ministrijai pārmeta solījumu nepildīšanu attiecībā uz algu celšanu. Toreiz bija sapulcējušies pāris simti dalībnieku.

Pagāja tieši divi mēneši un mediķi atkal bija spiesti iet ielās. 27. un 28. septembrī ārstniecības personas pieteica divu dienu streiku. Un 27. septembrī atkal pāris simti ārsti, māsas, sanitāri un citi veslības aprūpē strādājošie piketēja. Šoreiz gan ne pie ministrijas, bet valdības nama. Un visos šajos notikumos klāt stāvejis un piedalījies Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas operāciju bloka vadītājs, dakteris Pēteris Tomiņš.

Dakteris Pēteris Tomiņš ikdienā vada operāciju bloku, bet uzsver – “Mūsdienās medicīnā nekas vairs nav zvaigžņu parāde. Viss ir komandas darbs.” Un svarīgi kā komandas vadītājam viņam bijis arī piedalīties visos mediķu streikos un piketos, kaut pats atzīst – tik labi, kā dzīvo šobrīd, viņš nav dzīvojis nekad.

Pēteris Tomiņš: Redziet, pret streiku man ir tāda divdabīga attieksme. Streiks, protams, ir pārbaudīta metode “darbaļaužu cīņā par taisno lietu”, bet paši mediķi, es patiesībā nesaprotu, kapēc, bet paši mediķi pret streikiem izturas ārkārtīgi noraidoši. Un tas, kapēc es uz to streiku aizgāju, bija doma, ka es varētu pateikt, ko es domāju par medicīnas situāciju Latvijas valstī un, ko es tā sevišķi gribēju novadīt – Latvijas nodokļu maksātāji ir zem sitiema un ar katru gadu, ko šī valsts turpina šādi veidot šo tautsaimniecības nozari, tas sitiens Latvijas nodokļu maksātājiem kļūst aizvien smagāks, smagāks un smagāks!

Mediķu skaita trūkums ir kritisks, bet Pēteris Tomiņš uzsver – līdzās mediķiem piketos būtu jāstāv ikvienam iedzīvotājam, jo galu galā tas par ko cīnās ārsti ir tieši iedzīvotāju interesēs. Diemžēl Pēteris Tomiņš spēj atcerēties vien dažus piketus savā pieredzē, kuros plecu pie pleca ar mediķiem stāvētu arī pacienti. Aizvadītās streika un piketa dienas Pēteris Tomiņš atminas lieliski.