Marija Briška ir Preiļu novada pensionāru biedrības vadītāja un arī Latgales pensionāru apvienības priekšsēdētājas vietniece, kura pandēmijas laikā dažādos veidos ir uzmundrinājusi un atbalstījusi seniorus, lai viņi nejustos vientuļi. Jo, kā uzsver Marija Briška, vecākajai paaudzei visgrūtāk ir būt vieniem četrās sienās, kad nav neviena ar ko klātienē parunāt. Saruna par to, kā Marija Briška mudināja gan seniorus vakcinēties, gan meklēja veidus kā komunicēties vienam ar otru.

Marija Briška stāsta, ka viņai, zvanot un uzrunājot seniorus vakcinēties, to bija svarīgi darīt, lai viņi būtu veseli, varētu apmeklēt pasākumus un pie viņiem varētu drošāk ierasties bērni un mazbērni. Jo ir bijuši gadījumi, kad pēc bērnu apciemojuma, tā kā seniori nebija vakcinējušies, viņi saslima. Un šādu gadījumu ir bijis diezgan daudz, stāsta Marija Briška. Un tāpēc Marija kopā vēl ar citiem senioriem zvanīja citiem. Telefona numurus uzzināja no savām paziņām, jautājot, vai viņu lokā ir kāds, kurš šaubās par vakcināciju. Cilvēku reakcija saņemot šādus zvanus gan nebija vienmēr atsaucīga.

„Neteikšu, ka bija viss pozitīvi. Protams, viens otrs no sākuma man negatīvi atbildēja: „Mana veselība ir dārgāka nekā vakcīna!”. Un man sāka stāstīt par vakcīnām. Es saku: „Paga, paga! Jūs izgudrojāt to vakcīnu, ka jums tik smalki zināms?”

Marija Briška tiem, kurus nevarēja pārliecināt, pēc dažādam dienām zvanījusi atkal. Kādu aicinājusi satikties arī ārā, lai klātienē parunātos. Un citus klātienes sarunas ir pārliecinājušas, redzot otru cilvēku, uzticamība esot lielāka, nekā sarunājoties pa telefonu. Pandēmijas laikā senioriem vislielākais izaicinājums bija būt mājās vieniem pašiem, norāda Marija, tāpēc aizvadītajā gadā biedrībā norisinājās akcija „Nāc, parunāsim!”

„Seniori varēja atnākt pie tējas krūzītes, neformālos apstākļos parunāt, pastāstīt, savas problēmas. Un es varu pateikt, ka tas bija ne tikai kaut kas negatīvs no viņu puses, bet bija tādi cilvēki, kuri varēja atnākt un lepoties ar sevi, ar saviem bērniem, ka viņi dzīvo kaut kur, viņiem gribas izstāstīt, kas viņiem uz sirds.”

Marija Briška vēlas, lai būtu vairāk pozitīvu emociju, tāpēc darbs ar cilvēkiem notiekot katru dienu.

„Protams, tas nesavtīgi, par lielu paldies un par ļoti lielu paldies, ne vairāk, ne mazāk. Man gribas, lai cilvēki komunicējas vairāk.”