Eksperte: ASV sankciju atvieglošana Baltkrievijai nemainīs Lukašenko rīcību un domāšanu

Amerikas Savienoto Valstu sankciju atvieglošana pret Baltkrieviju apmaiņā pret politieslodzīto atbrīvošanu nemainīs autoritārā līdera Aleksandra Lukašenko rīcību vai domāšanu. Tā intervijā Latvijas Radio norāda Anaīsa Marina, domnīcas Chatam House Krievijas un Eirāzijas programmas asociētā biedre.

Viņa uzsver, ka, lai gan amerikāņu sarunas ar Minsku var būt noderīgas, Eiropai nav jāseko ASV pēdās un jāietur stingra sankciju politika pret Baltkrieviju. Savukārt Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju nav noteiktas pietiekami lielā apjomā un sekojušas pārāk vēlu, tādēļ nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja tām ir ierobežota ietekme.

Rihards Plūme: Eiropas Savienība ir pieņēmusi gandrīz 20 sankciju paketes pret Krieviju, taču tas vēl nav spējis mainīt domāšanu Krievijā un tās agresīvo nostāju. Cik veiksmīgas, jūsuprāt, šīs sankcijas ir bijušas?

Diemžēl sankciju ieviešana ir bijusi pārāk maz un pārāk vēlu. Esmu starp tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka 2022.gada februārī vai pat 2014.gadā vajadzēja pieņemt stingrākas, plašākas un agresīvākas sankcijas. Ekonomiskās sankcijas. Mums nevajadzēja izvairīties no stingrākas ar enerģētiku saistīto sankciju piemērošanas.

Mēs esam gaidījuši pārāk ilgi. Iedomājieties – ja līdz tam laikam mēs to būtu izdarījuši, Krievijai nebūtu tik daudz laika, lai organizētos un izveidotu vairāk nekā 800 kuģu ēnu floti, lai apietu sankcijas.

Vēl viens virziens, kurā, manuprāt, mēs esam atturējušies no reāliem lēmumiem, ir vīzu aizliegums un aktīvu iesaldēšana pret indivīdiem. Ja padomā, ka lielākā daļa politiskās elites, Krievijas valdības locekļu un parlamenta locekļu bērni mācās Apvienotajā Karalistē, Parīzē, Berlīnē, Eiropas galvaspilsētās, īpaši Rietumu galvaspilsētās vai Itālijā, kur ir jaukas villas Rivjērā... šie cilvēki varēja tikt pakļauti ierobežojumiem daudz agrāk. Tagad mēs cenšamies iedzīt, un mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka sankcijām ir ierobežota ietekme uz Krievijas rīcības maiņu.

Un kādi instrumenti mums joprojām ir? Kādas ir Eiropas spējas piespiest Krieviju sēsties pie sarunu galda ar reālistiskiem nosacījumiem? Vai mēs, es domāju Eiropa, joprojām gaidām uz nākamo soli no ASV un domājam, ka paši vairs neko daudz izdarīt nevaram?

Redziet, kad mēs runājam par sankcijām, Eiropas Savienībai ir potenciāls pastiprināt savu ofensīvo atbildes arsenālu pret Krieviju. Tas ir politiskās gribas jautājums un vienotības jautājums. Un diemžēl, neskatoties uz to, ko mēs esam dzirdējuši, šī līdzīgā domāšana un vienotība nav redzama.Kā piemērs – Apvienotā Karaliste vairs nav Eiropas Savienībā. Par to ir ļoti žēl, jo mēs kā eiropieši kopā esam stiprāki.

Man patiktu redzēt, ka tiek veidotas jaunas alianses, koalīcijas, neskatoties uz breksitu.

Un, piemēram, lai Francijai būtu daudz ciešākas attiecības ar Apvienoto Karalisti, lai aizpildītu mūsu aizsardzības robus, ja padomājam par visām jomām, kurās mēs esam savstarpēji papildinoši un kur mums vajadzētu sadarboties. Kas attiecas uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tad es uzskatu, ka vairāk nekā gada ilgā Trampa būšana pie varas nodarījusi milzīgu kaitējumu Eiropas Savienības vienotībai. Ja atceraties, ko jau pagājušajā gadā Minhenē dzirdējām no ASV, proti, apzinātu administrācijas nodomu graut mūsu pašu institūcijas, atbalstot galēji labējās kustības, apgalvojot, ka tas ir nepieciešams, lai ievērotu mūsu vārda brīvības principus un tā tālāk – tieši šāda valoda atspoguļo to, ko Krievija ir darījusi pret mums pēdējos 15 gadus.

Tātad mēs esam iesprostoti starp diviem pretiniekiem, es teiktu. Es negribētu teikt ienaidniekiem, bet ASV cenšas mūs graut tāpat kā Krievija.

Un cilvēki prāto, vai tās nav sabiedrotās šajos centienos mazināt mūsu kā eiropiešu spējas pašiem izlemt, ievērot mūsu vērtības un ļaut Ukrainai zināt, ka mēs esam tās pusē un ka mēs to atbalstīsim cik ilgi būs nepieciešams, tostarp ļaujot Ukrainai pievienoties Eiropas Savienībai, kas ir ģimene, kurā tai pienākas vieta.