Kopš Covid mājsēdes Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikā trīskāršojies to pacientu skaits, kuriem ir ēšanas traucējumi – anoreksija, bulīmija, kompulsīvā pārēšanās vai citi. Ceļš uz atveseļošanos visbiežāk ir gadiem ilgs, nereti – ar pacienta atgriešanos slimnīcā. Šajā procesā nav iespējams iztikt bez bērnu psihiatra palīdzības, taču tikpat svarīgs ir ģimenes atbalsts.

Interneta vietnē „Anoreksija.lv” vairāki vecāki anonīmi dalās pieredzē par to, kā ievērojuši – mainās viņu bērnu ēšanas paradumi. Sākumā tie liekas pat apsveicami, tad sāk šķist pārspīlēti un visbeidzot – bīstami.

Neatlaidība, uzmanības koncentrēāna uz ēšanu, visu citu interešu zudums… Aprakstos atklājas vairākas pazīmes, kas raksturīgas ēšanas traucējumiem – anoreksijai, bulīmijai, kompulsīvajai pārēšanās vai citiem. Tie ir psihiskās veselības traucējumi, kas nav iedzimti, bet ko bērni var iegūt dzīves laikā. Visbiežāk tie sāk izpausties pusaudžu vecumā un var novest pie ļoti smaga fiziskā un psihiskā stāvokļa vai pat nāves. Ēšanas traucējumi galvenokārt ir meitenēm, zēniem – 10 % gadījumu. Skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas psihiatre, psihoterapeite Ilze Mežraupe, kura Bērnu psihiatrijas klīnikā vada ēšanas traucējumu programmu.

„Kopš kovida mājsēdes mums ir, es domāju, trīskāršojies pacientu skaits. Katrā ziņā, ja mums bija pirms kovida akūti pirmreizēji pacienti gadā kādi 15, tagad mums ir pāri par 40.”

Pacientu skaits var šķist neliels, taču ārste uzsver – lielākā daļa ārstējas ambulatori, Bērnu psihiatrijas klīnikā nonāk tikai bērni ar vissmagākajiem ēšanas traucējumiem: ja bijis ļoti liels un straujš svara zudums, ja pusaudzis vispār atsakās ēst vai vairākas reizes dienā sev izraisa vemšanu. Piemēram, mēneša laikā zaudēti 10 kilogrami ir ļoti daudz.

Kāpēc lai bērni vēlētos tā notievēt? – Jo nav apmierināti ar savu ķermeni, skaidro psihiatre.

Ja sākas ēšanas traucējumi, bērna domāšana koncentrējas uz to, ka viņš būs laimīgs tikai tad, ja būs tievāks, vēl tievāks, un nav robežas, pie kuras iespējams apstāties. Tievējošās pusaudzes tā arī sakot: arī tad, kad beidzot svēršu 37 kilogramus, tik un tā gribēšu būt vēl tievāka. Bērnu psihiatrijas 4. gada rezidente Kristīna Mackeviča, kura pētījusi un analizējusi datus par Bērnu psihiatrijas klīnikas pacientiem ar uztura traucējumiem, izceļ vēl kādu raksturīgu iezīmi.

Bērni tievējot vēlas būt pamanīti, uzklausīti, pieņemti un mīlēti, uzsver abas ārstes. To, ka ir problēmas, visbiežāk pamana bērnu ginekologi vai ģimenes ārsti, retāk – vecāki. Pieaugušo vidū un sabiedrībā kopumā joprojām ir maz zināšanu un daudz aizspriedumu par ēšanas traucējumiem, uzsver pērn augustā izveidotās biedrības „Ēšanas traucējumi – palīdzība un atbalsts” līdzdibinātāja Maija Petruse.

Jaunā biedrība sev nospraudusi mērķus ne vien sniegt atbalstu vecākiem un bērniem; tā vēlas panākt arī izmaiņas izglītības procesā – lai, stundās runājot par uzturu, pieminētu ne vien kaloriju skaitīšanu, bet arī to, cik bīstama tā var izvērsties. Ārstēšanās ir ilga. Reti kurš pacients ir vesels jau pēc sešus mēnešus garā terapijas kursa; vienam tie ir divi, citam – trīs, kādam – vēl vairāk gadu, kuros no pusaudža jau pārtop par pieaugušo. Šajā procesā milzīga loma ir ģimenei – vecākiem jānoliek malā citi pienākumi, lai glābtu savu bērnu. Taču vispirms jāvēršas pie kvalificēta speciālista. Šim nolūkam Bērnu psihiatrijas klīnikā izveidots speciāls konsultāciju tālrunis, kas atrodams vietnē „Anoreksija.lv”.

Tālrunis darbojas katru dienu; vēlamais zvanīšanas laiks – no plkst. 14 līdz 16. Ārsti kopā ar medicīnas māsām izvērtē iegūto informāciju un lemj, ko darīt. Ir gadījumi, kad bērns uz uzņemšanas nodaļu jāved nekavējoties, citreiz var pagaidīt līdz nākamās dienas rītam, vēl citos gadījumos, kas nav tik steidzami, konsultāciju var pagaidīt ilgāk. Bērnu psihiatrijas klīnikā sadarbībā ar interneta vietnes „Anoreksija.lv” veidotājiem divreiz mēnesī tiek rīkotas arī atbalsta grupu sanāksmes vecākiem, kuru bērniem ir ēšanas traucējumi.