Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Smiļģis teica, ka teātrī jābūt trīs lietām – vienkāršībai, skaidrībai, kaislībai. Šobrīd tur nekā no tā visa nav – domā aktieris Andris Bērziņš. Par iesaistīšanos politikā, sazvērestību teorijām Covid laikā un "erzacu" tagadējos teātros, par nokļūšanu čekas maisos un kāpēc dziedot "Svētvakaru" pašam arvien asaras acīs saruna ar Andri Bērziņu Laikmeta krustpunktā.

Raidījumā jau esam iztaujājuši bijušo Valsts prezidentu Andri Bērziņu, bijušo Ministru prezidentu un Rīgas mēru Andri Bērziņu un šoreiz saruna ar vēl vienu Andri Bērziņu. Dailes teātris par viņu reiz rakstīja šādi: "Andris Bērziņš neiederas kādos rāmjos, viņš ir neparedzams, jo citādi tas nebūtu Andris Bērziņš. Viņš ir īsts, ļoti organisks, plastisks aktieris."

Vai gadiem ejot un pārkāpjot 70 gadu slieksni, Andris Bērziņš sevi sāk ielikt kādos rāmjos, vai arī arvien ir īsts, neparedzams un kā Maestro Paula dziesmā – viņš var arī visu nakti nosēdēt uz jumta…

Andris Bērziņš: Zini, ja es kādreiz kļūšu nopietns un atbilstošs varbūt raksturā saviem gadiem, tad tas būs, pateicoties manam mīļumam, jo viņš man tā lēnām saka, Andri, tevi ir cik, nu padomā, kā tas izskatās... Jo tā no malas, teiksim, nejūt neko. Gaidi uz mani neattiecas pagaidām absolūti. 

Kaut kādi ierobežojumi?

Andris Bērziņš: Nē! Man nav nekādu īpašu tādu, teiksim, nu … nu  putni galvā atlido nelaikā, protams, brīžiem, ne vien pavasarī, kā tas ir pieņemts, arī citos gadalaikos, bet tas ir atkarīgs... man garastāvoklis reizēm tāds. Esmu garastāvokļa cilvēks, es esmu holeriķis. 

Nesen ir aizvadīts 70. jubilejas koncerts ar tādu mazu nobīdi. Dzirdu, ka tas pagāja ar ovācijām beigās.

Andris Bērziņš: Mēs savādāk nemaz nedarām. Un es ceru, ka tie, kas mums vēl priekšā, ka tie būs tāpat. Man ir bijusi tāda skola. Tas teātris, kas ir tagad, tas uz mani neattiecas. Mana gadu gājuma cilvēki sapratīs, ka tas teātra laiks ir aizgājis. Tas bija tas laiks, kad mēs ienācām teātrī, un visi teica, Jirži Grotovskis Polijā bija dievs, Vajda bija kino utt. Bet nu – visi labie ir nomiruši. Bet tad, kad mēs nācām, tas bija tāds bums, 70. – 80. gadi bija īsts bums labā nozīmē.

Šobrīd Andris Bērziņš ir prom no teātra. Ko tas palīdzēja dzīvē?

Andris Bērziņš: Es vispār esmu piedzīvojumu meklētājs.

Kad es atnācu no padomju armijas, man kabatā bija brīnišķīgi papīri, "stiprie". Es biju radists armijā un labākus nevarēja radists dabūt. Es teicu – obligāti pasaulē pa taisno uz kuģiem virsū, kā "Akmeņainajā ceļā" mans varonis. Bet es biju naivs, protams, viņi teica – Bērziņ, arī jūsu radu rakstiem, kāda pasaule, kāda kuģošana? Piecus gadus jūs, Bērziņ, negribēsiet nekur doties ārpusē. Jums ir bijusi pieeja pie slepenajiem kodiem, tāpēc, ka es biju uz robežas aiz polārā loku, tur lido amerikāņu lidmašīnas... 

Bet ne par to. Mans tēvs bija leģionārs, tēva brālis bija leģionārs, nu ko vēl. Atā mans sapnis par braukšanu jūrā un pasaulē. Man tā gribējās uz jūru, es gribēju pasauli redzēt. Visi brauca tāpēc, ka varēja nopelnīt ļoti daudz naudas. 70. gados, ja tu brauci tirdzniecības flotē, varēji pēc tam nestrādāt līdz mūža beigām, pabraucot vairākus gadus. Bet es gribēju redzēt pasauli un, protams, man nesanāca.

Un tad es atnācu atpakaļ. Toreiz, padomju laikā, bija tāds princips, ļoti pareizs, ja tu esi no kaut kurienes aizgājis, paņemts armijā, tad tevi obligāti tur jāpaņem ir atpakaļ. Es tai kinoaktieru studijā biju iestājies jau pirms armijas. Tur tā sanāca, ka aizbraucu līdzi savai draudzenītei, kura ļoti gribēja kļūt par aktrisi, viņa neiestājās. 

Saproti, fon Krauzes kungs šai dzīvē ir ļoti svarīgi, ne tik daudz, lai tu esi tur baigi talantīgs, gudrs, prātīgs, bet ir viens vārdiņš, kam ir jābūt vienmēr klāt, tā ir veiksme. 

Vai Andris Bērziņš seko tam, kas notiek teātrī šodien?

Andris Bērziņš: Es vispār nesekoju vairs. Es esmu bezkaunīgs, bet es atkārtošu, es jau no bērnības neieredzu teātri.  Man ir viena izrāde, kas ir baigi palikusi atmiņā. Tad, kad es biju maziņš un es piedzimu Līgatnes papīrfabrikā, tur mani vecāki strādāja, un tad brauca pie mums ar izrādi Vera Singajevska, Āboliņa [Gundara] mamma, ar izrādi "Sombrero". Es tik labi to atceros nez kāpēc.

Bet kāpēc nav interese par teātri šodien?

Andris Bērziņš: Tāpēc, ka tagad tur citi principi valda.

Tad, kad Smiļģis nodibināja savu Dailes teātri, viņš teica, ka teātrī ir jābūt trīs lietām: tā ir vienkāršība, skaidrība, kaislība. Šobrīd tur nekas no tā visa nav. Ir kaut kas bišķiņ šitāds, tev ir ilgi jādomā, ko tie cilvēki, kas man ceļ priekšā par lielu naudu attiecīgo produktu, pirmkārt, ko viņi ar to ir gribējuši teikt. Es pieļauju, ka es esmu vecs, to noliekam malā. Tātad vienkāršība aiziet malā. 

Nākošais, ko es teicu, – tās skaidrības arī nav. Ja cilvēks tev kaut ko stāsta, un viņš speciāli grib samudžināt tā, lai tu to nesaproti, tu arī to nesapratīsi, jo katrs var iztaisīt tā, lai tev tas liekas – var zīlēt varbūt tā, varbūt tā un varbūt tā. Bet ja tu ej uz teātri, vairāk vai mazāk ir jābūt kaut kādai universālai valodai, kurā teātrim ar tevi kā skatītāju ir jārunā. Un ja šīs universālās valodas nav vai viņa tīšām tiek nojaukta, lai es speciāli izliktos vēl gudrāks septiņreiz par tevi, tad lūdzu…

Un ar kaislību arī ir švaki. Tad, kad mūsu Dailes teātrī bija, teiksim, pirmizrādes balles, to vajadzēja filmēt. Kad mēs iegājām vecajā Dailītē, bija 90 aktieru, un mēs vēl pienācām klāt. Kas tur notika pirmizrādes ballē, nāca vecie un stāstīja visiem… un mēs sēdējām, visiem mutes vaļā un klausījāmies.

Tāpēc es teicu, mēs iegājām tādā bumbā jeb sfērā, kura ir aizsargāta no šīs pasaules, no šīs praktiskās, merkantilās pasaules, un tu vari atdoties pilnībā tam, kādēļ tu esi te atnācis. Tagad tas viss ir garām, kāda pirmizrādes balle – ātrāk tik bučiņas, aizsūti kvadrātiņus un "smaiļikus" un… nav laika, darbs skrien, darbs dzen darbu.

Varbūt tīri informatīvi sekojat, kas notiek kādā teātrī - vadība mainās, vai, piemēram, Dailes teātrī izrādi iestudē Malkovičs no Holivudas?

Andris Bērziņš: Krieviem ir tāds foršs raidījums, kur dažādus aktierus attēlo, viņiem bija arī par Malkoviču. Kas tad ir Malkovčs, serbs viņš laikam ir? Fon Krauzes kungs, man jums ir lūgums, aizejiet jūs uz šo izrādi, ko iestudējis Džons Malkovičs, un vai es drīkstu lūgt, Krauzes kungs, jūs pēc tam man atzvanīt un pateikt - vai tas jūs satrieca tā līdz sirds dziļumiem, kā to bija vērts gaidīt visu laiku.

Tādai ir jābūt izrādei, uz kuru jūs šodien ietu?

Andris Bērziņš: Es esmu daudz ko redzējis, arīdzan pasaulē, bet tai pašā laikā ļoti maz no tā viss ir bijis tā, ka cilvēks izliek uz skatuves visas savas iekšas. Tam jābūt baisam talantam, jābūt harizmai milzīgai, to nevar aizvietot ar "gagiem", kaut kādām tehniskām "fintikļuškām". Tas tāpat kā vācu laikā mans fāters teica, mums bija "erzacs".

Mums viss ir lielā mērā "erzacs", tas ir aizvietotājs. Un tikko es jūtu, es jūtu pie tam to baigi, kad es aizeju kaut kur un skatos, kā man kāds aktieris mēģina kaut ko likt priekšā, es jūtu, vai tas ir pa riktīgam, vai tas ir "erzacs".