Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:


Apskaut, piespiest sev klāt un varbūt tā dot spēku - tādas sajūtas ir aktrisei Lilitai Ozoliņai, kura kādai ukraiņu bēglei ir bijusi visas Latvijas simbols. Par lomām teātrī un kino, popularitāti bijušajā Padomju Savienībā un kādēļ Harijs Liepiņš viņu sauca par Vinniju - saruna ar Lilitu Ozoliņu Laikmeta krustpunktā.

Ziemeļnieciskais šarms - ar šādu raksturojumu grāmatā par simts izciliem Latvijas aktieriem tiek ievadīts stāsts par aktrisi Lilitu Ozoliņu. Grāmatā fiksēts teātra, kino, radio, televīzijas iestudējumu uzskaitījums. Ja tagad sāktu visas Lilitas Ozoliņas lomas nosaukt, tas paņemtu jau piecas minūtes no raidījuma.

Lilita Ozoliņa ir daudz intervētā presē, ir bijuši daudzi radio un televīzijas raidījumi, dokumentālās filmas. Aktrisei intervijās ir uzdoti simtiem jautājumu, un šķiet, pats klasiskākais – ko jums radošajā dzīvē nozīmē Martas loma filmā "Ilgais ceļš kāpās".

Cenšoties neietekmēties no daudzajām intervijām, sarunai Laikmeta krustpunktā izvēlēti jautājumi, kas Lilitai Ozoliņai vēl nav uzdoti vai uzdoti ļoti sen. Cienot aktrises ziemeļniecisko šarmu un talantu, domājam, lai aktrisei un arī pašiem saruna būtu interesanta.

"Mums jālepojas pašiem ar sevi, nevajag sevi noliegt, tas nav labi. Jā, daudz kas nav labi, bet mēs esam kolosāli!" vērtē aktrise Lilita Ozoliņa.

Viņa atzīst, ka bijis liels gods kopā ar aktieri Ģirtu Jakovļevu vadīt Dziesmu svētku koncertu 1990. gada svētkos, kad pēc padomju okupācijas gadiem atkal svētku koncertā skanēja "Dievs, svētī Latviju!". To, ko dod Dziesmu svētki, nevar vārdos izteikt, to jūt kaut kur iekšā.

Aktrises spēka vārdi šobrīd.

"Visu laiku galvā varēju sakārtot mazliet, bet tagad ir mazlietiņ par daudz. Reizēm ir tā, ka es netieku galā, tad cenšos nesekot ziņām, lai mazlietiņ pasaudzētu sevi," atzīst Lilita Ozoliņa. "Nevajag zaudēt ticību, iekšēju harmoniju un savu vērtību un apzināties to.

Visiem cilvēkiem šobrīd ir grūti. Ir grūti, bet mēs to izturēsim. Mēs daudz kam esam gājuši cauri. Gan mani vecāki. Un tad, kad sākās karš Ukrainā, atcerējos, kā mana mammīte teica – meitiņ, nekas nevar būt briesmīgāks pasaulē par karu. Un tagad es to piedzīvoju. Un cilvēks var to izturēt, un cilvēks var stāvēt tam pāri. Tā es domāju," atzīst Lilita Ozoliņa.

Šobrīd Lilitai Ozoliņai ir atbildīgs laiks – uz Dailes teātra skatuves atgriežas leģendārais Ibsena "Brands". 1975. gadā izrāde, ko veidoja Arnolds Liniņš un Kārlis Auškāps, ir ierakstīta Latvijas kultūras kanonā. Toreiz titullomās bija Juris Strenga un Harijs Liepiņš. Uz skatuves zemnieces lomā bija arī Lilita Ozoliņa. Tagad "Brands" atgriežas Viestura Kairiša režijā un Lilita Ozoliņa atveidos Ārsti, fogta sievu.

"Sajūtas ir kolosālas, jo darba atmosfēra fascinējoša, neparasta man," pāris nedēļas pirms pirmizrādes atzīst aktrise Lilita Ozoliņa. "Kā tiek veidota izrāde – arī tas man ir liels pārsteigums. Viss kopā rada lielu prieka momentu. Man vispār, ja es daru kādu darbiņu, ja es tajā atrodu tajā kādu prieka kripatiņu, tad viss ir kārtībā." 

Latvijas Radio raidījumā Ģimenes studija kāda sieviete no Ukrainas, kuras ģimene te radusi patvērumu stāstīja, ka viņai Latvija saistās ar Lilitas Ozoliņas balsi un dziesmu "Dzied circenītis aizkrāsnē".

Lilita Ozoliņa: Kad man to izstāstīja, es domāju... Nē, neteikšu neko, tad es sākšu raidāt. Man ļoti gribējās šo sievieti satikt, apkampt, piespiest sev klāt, un pateikt, lai viņa turas, jo sievietēm vienmēr… bērni… par to ir jārūpējas un šajā situācijā tas ir... Es savā galvā nesaprotu, kā 21.gadsimtā kaut kas tāds var notikt. Es saprotu, ka var visas tehnoloģijas, aparāti brukt kopā un viņus var nīcināt ārā. Jā, lūdzu. Bet ka tā notiek ar cilvēkiem, tas man nav saprotams. Man nav pieņemams, tā nevar būt.

(..) Man gribētos šo sievieti vienkārši, man pat negribas viņai teikt nevienu vārdu, man gribētos viņu apskaust, piespiest sev klāt. Sajust, ar tādu apskāvienu dot viņai spēku un izturību.

Daudz esat tikusies ar kolēģiem Krievijā, daudz bijusi Krievijā, jūs saprotat krievu cilvēkus. Kāds ir jūsu skaidrojums, kādēļ liela daļa Krievijas sabiedrības šo karu un Putinu atbalsta?

Lilita Ozoliņa: Krievu cilvēks manā uztverē līdz šim – droši vien mana attieksme varbūt mainīsies – līdz šim likās, ka krievu cilvēks savu dvēseli uzliek uz plaukstas un pasniedz. Tas likās silti, mīļi. Tagad tas ir mazliet mainījies. Tagad kolēģi, ar kuriem esmu kopā filmējusies, ir ļoti dīvaini – ir cilvēki, ar kuriem es kontaktējos un viņi lūdz neminēt viņu vārdu, ka mēs runājam, un mēs kontaktējamies pēc iespējas mazāk. Es saprotu, kādas sekas var būt, ja cilvēki runā. Un ļoti daudzi vispār vairs neatbild ne zvanam un vispār… no 24.februāra, kad viss sākās.

Tādi cilvēki, kuriem es arī šodien varētu uzticēties, viņi to neatbalsta, bet viņu vārdus es nesaukšu. Viņi saka, galvenais ir izturēt. Jautāti, kāpēc nekas netiek darīts, atbild – tas ir bezjēdzīgi. Tā sistēma ir tik nostrādāta un tik dziļi ieēdusies šajā nevar teikt zeme, nevar teikt valsts, nezinu kas tā ir … ka tas nav iespējams. Ir jādomā par savu dzīvību, tas ir tiesa.

Neviena saruna neiztiek, nepieminot filmu "Ilgais ceļš kāpās". 

Lilita Ozoliņa: "Ilgais ceļš kāpās" man nav tikai kārtējā filma vai viena loma klāt pārējām. (..) "Ilgais ceļš kāpās" ir mans dvēseles parāds, kas tiek atdots maniem vecākiem. 

Līdz šai filmai savu vecāku dzīvi es uztvēru kā filmu, neesot tajā iekšā, bet skatoties kā kadrus, uzzinu šo to jaunu, šo to, ko jau zināju. Bet izprast, sāksim ar tēvu…

Man bija jāraksta paplašinātās biogrāfijas, lai tiktu uz ārzemēm, un kad man pretī stāvēja tēvs un teica: meitiņ, piedod, es esmu sabojājis tavu biogrāfiju, tad es šiem cilvēkiem teicu, nerakstīšu nekādas paplašinātas biogrāfijas, no tēva nekaunos un nekur nebraukšu. Man tas nav vajadzīgs.

Toreiz tas pirmais brauciens bija uz Somiju, kuru viņi apmaksāja un bija jābrauc tam, kuru viņi pieprasīja.

Attiecībā uz manu mammu… Mana vecākā Vija māsa šajos ceļos kopā ar vecākiem saslima un nomira.

Ar šo filmu, Martas lomu es it kā iekšā man pavērās… tāda īpaša … siltuma strūkla, kas atļāva sajust, ko nozīmē pazaudēt savu bērnu.

Es domāju, ka šajos gados bija jāsaka paldies Oļegam Rudņevam, ar kura palīdzību šajā filmā varbūt tikai viena vai divas epizodes tika mainītas vai izgrieztas, bet pamatā palika viss, kā iecerēts. No šīs filmas patiesībā daudzi vispār uzzināja par mūsu vēsturi.

Stāstot par Aloiza Brenča filmu "Kad lietus un vēji sitas logā", kurā Lilitai Ozoliņai bija pirmā lielā kino loma, aktrise atklāj, ka viņas izmisuma brīžos aktieris Harijs Liepiņš viņu saucis par Vinniju Pūku.

Lilita Ozoliņa: Man viss bija pirmo reizi. Man pirmo reizi bija loma, ne es Teātra fakultātē biju mācījusies, ne es teātrī strādāju, es biju tikai pirmo gadu iestājusies Tautas kino aktieru studijā. Tur es satikos ar Aloizu Brenču, viņš mani, tādu svaigu gurķīti, neko nezinošu cilvēciņu paņēma uz provēm un apstiprināja šai lomai. Lai es teiktu, ka es zinātu kaut ko un būtu sagatavojusies šai lomai, tie būtu meli. To, ka es zinātu, kā veidot šo lomu, kā ķerties pie lomas klāt un sākt kaut ko darīt, ja teiktu, ka to zināju, tie arī būtu meli. Es esmu ļoti pateicīga Harijam Liepiņam. Viņš mani sauca par Vinniju Pūku. Kā iegāju Kinostudijā, Brenčs man kādu asāku vārdu pateica, tā  es tik raudāju un raudāju. Un tad Harijs teica – Vinnij, tu vispirms sāc kaut ko darīt un tad raudi. Bet man tas bija liels neziņas periods.