Runātājā ir spēks. Šoreiz vistiešākajā nozīmē, kaut ko sasniegt un panākt, un tādā veidā palīdzēt mammām, tētiem, vecmāmiņām un vectētiņiem, kuru ģimenēs ir bērni ar dažādiem attīstības traucējumiem. Aija Kvēpiņa ir vecmāmiņa Kasparam – trīsdesmit gadus vecam puisim, kas nerunā... Intervijas laikā viņš vēro savu vecmāmiņu un viņas intervētāju Viktoru Pupiku un ir nodarbināts ar puzles likšanu kopā ar Aijas kolēģi Genovaiti.

Cerību sala, ir šodienas Melnbaltā foto nosaukums. Tā sauc arī atbalsta organizāciju Jēkabpilī. Aija to dibinājusi, kad sapratusi, ka šādām ģimenēm ir jāapvienojas, jāatbalsta citam citu, jāveido dažādi rehabilitācijas kabineti un atpūtas zonas, kur cilvēkiem ar invaliditāti un viņu piederīgajiem ir iespēja vingrināt ķermeni, gūt dažādas terapijas un bagātināt sevi garīgi.

“Līdz ar Kaspara piedzimšanu es it kā nobriedu, pieaugu, es sāku uz visu skatīties reālāk, būtiskāk. Man bija viena doma – kā un kur meklēt palīdzību, kā iziet no šīs situācijas, kā atvieglot viņam dzīvi. Es pāraugu,” atzīst Aija Kvēpiņa.