Jana Ļisova ir dzimusi Latvijas neatkarības atgūšanas laikā un barikāžu laikā vēl ir pavisam mazs bērns. Kā Latvijas notikumi un sabiedrība rezonē cilvēkā, kurš audzis kopā ar savas zemes brīvību? Cik daudz brīvības ir cilvēkos, kuri uzauguši brīvā zemē?

Barikāžu laika atceres dienā jautāta, kas viņai ir Latvijas brīvība Jana Ļisova atklāj:

"Tas ir miers... Brīvība ir tajā, ka zinu, ka es iešu gulēt un kad es pamodīšos, es mierīgi varēšu turpināt savu ikdienu, braukt uz darbu, darīt savus darbus. Ka man nav pakausī jāuztraucas par to, kāda būs šī diena, vai es jutīšos apdraudēta vai nē. Es jūtos droši. Varbūt tas ir maldīgi, zinot notikumus, kas šobrīd notiek pavisam tuvā valstī. Bet šīs drošības sajūta man ir."

Viņa arī stāsta atmiņu stāstu par augusta puča laiku 1991. gadā, kad tēvs bija satraucies par savas ģimenes drošību.

Pēc studijām aktrises karjeru sākusi tolaik Rīgas Krievu teātrī, izmēģinājusi sevi arī nevalstiskajos teātros, lai šobrīd būtu Latvijas Nacionālā teātra skatuves cilvēks, kura gatavojas Stellas lomai "Ilgu tramvajā".

Bet vai loma var arī apnikt?

Jana Ļisova: "Man jā. Katru reizi vari ko jaunu translēt caur šo lomu, bet sajūtu apnikt var sajaukt ar sajūtu, ka esmu nedaudz emocionāli nogurusi un negribu kāpt tajās kurpēs. Bet esmu jutusi diezgan izteikti, man vairāk nav..., es nevaru būt godīga, man nav ko teikt caur šo. Un tad ir - kur ir tie mani instrumenti, ko mēs te varam... Tad citreiz otrā elpa rodas. Jā, man var apnikt loma."

Aktrise arī atzīst, ka ļoti labprāt skatās kolēģu darbu, viņai ir svarīgi sekot un redzēt, ko dara kolēģi, ko piedāvā citi teātri. 

Raidījumā skan:

  1. Limahl. "Never Ending Story"
  2. Mixeri. "Esi reāls"
  3. Agnes Obel. "Island Of Doom"