Latvijas Radio simtgadē saruna par cilvēku un viņa radio ar Tomu Grēviņu

Mēs Latvijas Radio svinam savu simtgadi! Un bez Toma Grēviņa vismaz pēdējā desmitgade sabiedriskajā medijā būtu citāda. Monopolā klausieties sarunu par cilvēku un viņa radio.

Latvijas Radio simtgades gadā arī Monopolā ir bijušas sarunas ar Radio "smagsvariem" - ar Eduardu Liniņu, Eviju Unāmu un Aidi Tomsonu. Šoreiz saruna ar vienu no pēdējo desmitgažu pamanāmāko radio cilvēku, kurš ne tikai vada raidījumus, bet arī iesaistās un tiek iesaistīts radio attīstībā un nākotnes veidošanā. Mediju pasaulē ienācis ļoti jauns, Toms Grēviņš jau ir paspējis paveikt lietas, kas ir izmainījušas gan to, kā Latvijā skan radio, gan to, ko ar radio un televīzijas starpniecību iespējams paveikt. Bijis viens no galvenajiem iniciatoriem jauniešu auditorijai mērķēta sabiedriskā medija kanāla LR5 izveidošanā un Latvijā iedzīvinājis labdarības maratona "Dod pieci!" ideju, kas nu jau kļuvusi par nozīmīgāko labdarības akciju, ko ar nepacietību gaida liela daļa Latvijas sabiedrības.

Vai radio un televīzija var veidot pasauli par labāku vietu un kāda šajā uzdevumā ir mūzikas vieta, saruna ar Tomu Grēviņu.

Kāda izskatās normāla Toma Grēviņa darbadiena?

Toms Grēviņš: Gana darbīga. Toms Grēviņš ceļas ap 8 no rīta, pulksten 10 ir Latvijas Radio 5 ēterā, kur pieskata mūzikas "pleilisti" trīs stundas. Tad Toms Grēviņš dara visdažādākās lietas, iespējams, skrien, iespējams, pasnauž diendusu, iespējams, montē kādu speciālu lietu priekš radio, iespējams, sēž kādā sapulcē, runājot tevis pieminēto nākotnes stratēģiju. Tad jau ap pulksten četriem pēcpusdienā sāk gatavoties Latvijas Radio 1 raidījumam Starpbrīdis, kas ir ēterā no pieciem līdz sešiem. 

Un tad Toms Grēviņš vislabprātāk dodas mājās. Paskrien, paskatās labu kino. Jā, varbūt pat veselus divus kino. Bet dzīve jau liek arī no šī plāna atteikties ik pa laikam. Un tad ir tās lietas, kuras katrs no mums dara vakaros - kāda sporta pasākuma apmeklējums, kāda kultūras pasākumu apmeklējums. 

Reizi mēnesī ir arī mūzikas minēšanas spēle "Melo maniaki" ar Ralfa Eilanda klases biedriem.

Bet runājot par sarunām un sarunāšanos, Toms Grēviņš atzīst, ka vairakkārt ir dzīvē dzirdējis - "mēs varam tagad paklusēt". Viņš atzīst, kad ir laiks īstajai sarunai, cenšas "izslēgt" radio Grēviņu un "ieslēgt" to cilvēku, kurš uzklausa cilvēku pēc būtības, nevis domā caur šo uzklausīšanu, ka to dzird arī vēl vismaz pāris tūkstoši cilvēku.

Kā tu redzi, kur ir radio nākotne pēc gadiem pieciem?

Toms Grēviņš: Radio nākotne...? Skaidrs, radio nākotne ir mašīnā, kura pati brauc.

Vai es varu sagaidīt to to radio, kurā radio pats zinās, ka tajā stundā es gribu dzirdēt Grēviņu, tajā es gribu dzirdēt Eipuru [Tāli], tajā stundā es gribu pieslēgties Samsonovai [Linda].

Toms Grēviņš: Nē, pašam tomēr pāris pogas būs jāsaspaida. Jautājums drīzāk joprojām ir par cilvēku - kurš ir tas mirklis, kurā tu negribi patērēt vizuālu saturu, bet tikai un vienīgi audio saturu? Mēs, skrējēji, mākam atbildēt uz šo jautājumu. Jautājums, cik daudz būs šādas... Tajā brīdī, kad mašīna brauks pati, vai tu skatīsies labāk "X faktoru" vai tomēr joprojām klausīsies radio, braucot ar mašīnu? Tas ir lielais jautājums.

Raidījumā skan:

1. The Buggles – "Video Killed The Radio Star"
2. Jens Lekman – "Two Little Pigs"
3. Bob James – "Take Me To The Mardi Gras" (no Ivara Mazura kolekcijas)