Kaspars Pūce: Pirms 50 gadiem bērni daudz vairāk ticēja Ziemassvētku vecītim

Aktieris Kaspars Pūce sāka rakstīt, kad kļuva brīvāks, pirms tam visu laiku aizņēma kino, Dailes teātris, Radio, pēc tam Leļļu teātris, „Flinstoni”, „Dzīvoklis”… Tikai tad, kad tas beidzās, radās vairāk brīva laikā, viņš varēja rakstīt līdz trijiem naktī. Divas grāmatas jau tapušas, top trešā. 

Bērnības atmiņas ierakstītas grāmatā „Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā”, bet aktiera gaitu piedzīvojumi fiksēti grāmatā „Ko lai dara, tādi laiki”.

Liktenis bijis skarbs pret Kasparu, viņš pats stāsta: „Dzīvojam atmiņās un arī uz priekšu, jo mazmeitiņa dzīvo ar mums. Liktenim tā labpaticies, ka dēls aizgāja, tad arī vedekla. Mazmeitiņa Ugda ir pilnībā mūsu apgādībā. Mēs esam jauni vecie vecāki.”

Bet gada nogalē Kaspars pārtop par Ziemassvētku vecīti un neviens pat nemēģina atcerēties, ka kādreiz bijis citādi. Bezgala daudz bērnu viņu pazīst tieši tādu - būdīgu vīru ar sirmiem matiem, bārdu un zilpelēkām smejošām acīm, baltsarkanā cepurē un tērpā.

60 gadi ir pagājuši kopš laika, kad Kaspars Pūce pirmo reizi bija Ziemassvētku vecītis, toreiz, 1962. gadā, protams, Salavecis. Vai šajā laikā mainījušies arī bērni?

Kaspars Pūce: Mainās, ļoti mainās. Ir atšķirība, kādi bija bērni pirms 50 gadiem un kādi viņi šodien. Piemēram, pirms 50 gadiem bērni vairāk ticēja šim Ziemassvētku brīnumam, šim Ziemassvētku vecītim kā tādām, jo tajā laikā nebija tik daudz izsmejošu raidījumu, filmu, kuros bieži vien šis, kā varētu teikt, labuma nesējs šajā skaistajā Ziemassvētku laikā, tikai zināmā mērā pazemots, pataisīts par kaut kādu kretīnu drusciņ. It īpaši šajā ziņā amerikāņu filmas to dara, ka pataisa to veci par kaut kādu riebekli. Bieži vien gadās, ka zem šī veča maskas slēpjas kaut kāds nelietis vai tamlīdzīgi. Bērni šodien skatās, ai bet tas jau nav tas... Tad, ja tu māki tos bērnus tā paņemt tā, lai viņi tic, tad arī tic. Bieži vien ieķeras viens otrs bārdā un saka - tik tiešām tā ir īsta! Es saku - pareizi.

Īstā bārda un raženais augums ir Kaspara Pūces trumpis. Pēc jaunā gada aktieris bārdu noskuj un tad līdz nākamajiem svētkiem "ekonomēs uz friziera rēķina".

Bērnu skaitītie pantiņi gan daudzreiz atkārtojas gadu no gada, bet nākas arī dzirdēt interesantus pārsteigumus.

Žagarus Ziemassvētku vecītis Kaspars Pūce neņem līdzi. Bet pie mazā Kaspara Ziemassvētku vecītis nāca arī tad, kad ģimene bija izsūtījumā Sibīrijā.