Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs dibināts 1922. gadā un šogad tam 100 gadu jubileja! Vēstures avoti par Botāniskā dārza pirmsākumiem ir skopi, vien zināms, ka botāniskais dārzs tāds, kāds tas ir tagad, ar dažām izmaiņām ir dibināts 1922. gada pavasarī. 

"Sākotnēji tā teritorija bija pavisam maziņa Dreiliņu muižā - tikai vienu hektāru un tikai vēlāk, kad Valsts nopirka Latvijas Universitātes vajadzībām Botāniskā dārza teritoriju tur, kur tas atrodas pašlaik, tur sākās arīdzan pirmie nopietnie darbi," atklāj Uldis Kondratovičs.

Tā 15 hektāros var iepazīt Latvijas un pasaules augus - vairāk nekā 6000 dažādības. Kolekcijā ir sugas no dažādām pasaules vietām, tajā skaitā pasaulē retas un apdraudētas sugas, reliktie augi, pārtikā lietojamie, kā arī dažādi citi, kas pārstāv Āfrikas, Amerikas, Āzijas, Austrālijas un Eiropas dažādu silto klimatisko reģionu floru. Savukārt, pavasaros nevienu nespēj atstāt vienaldzīgu Botāniskā dārza krāšņi ziedošie rododendri. Latvijas Universitātē ir viena no lielākajām rododendru kolekcijām Baltijā, kuru 1957. gadā bija sācis veidot selekcionārs, profesors Rihards Kondratovičs. Savulaik viņš bijis Latvijas Universitātes Botāniskā dārza direktors, bet šobrīd darbu turpina viņa dēls Uldis Kondratovičs - Latvijas Universitātes Augu fizioloģijas katedras asociētais profesors, bioloģijas doktors un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza direktors.

Par aktieru bērniem mēdz teikt, ka viņi ir uzauguši teātrī, bet Uldis Kondratovičs ir uzaudzis botāniskajā dārzā...

"Tiešā un ne pārnestā nozīmē savus pirmos 10 dzīves gadus esmu pavadījis Botāniskajā dārzā. Tur esmu gulējis, tur esmu palaidņojas, tur esmu vēlis sniegavīrus, no turienes arī aizsākās manas skolas gaitas," stāsta Uldis Kondratovičs. "Man tēvam bija saglabājies pēc viņa direktora termiņa laika neliels dienesta dzīvoklis, kur mēs arī visi mitinājāmies. Tie bija mani pirmie 10 dzīves gadi, kas, es domāju, ir vēl kaut kur zemapziņā atstājuši tādu informāciju par botānisko dārzu, kura varbūt tagad no tiem zemapziņas apcirkņiem kaut kā lec ārā, un es atceros visādus pekstiņus, notikumus, darbus un nedarbus, kas ir tieši darīti tajā laikā."

Piemēram, indiāņu spēlēšana pa džungļiem ar draugiem kopā, vai kāda aizliegtā persika noplūkšana, bet ar nokritušiem aprikožu augļiem darbinieku bērniem bija atļauts mieloties.

"Tie bija nenormāli garšīgi, bet bija viens noteikums: zem katra kociņa atradās māla podiņš, kurā bija jāiemet tas kauliņš," atminas Uldis Kondratovičs. "Bet es atceros, tā ielaušanās mazajā oranžērijā, kur aug persiki, kas izskatījās, ak, Dievs, cik sulīgi un skaisti, tas bija nedarbs. Tos nedrīkstēja, jo viņi tur bieži ieslēgta, bet kaut kādu spraugu jau puikas atrada, kā vienmēr, vai tur kaut kādu režģīti palocīja un tā, bet tas bija tāds diezgan briesmīgs nedarbs manā uztverē."