Latvijas Radio simtgadē mēs skatāmies ne tikai atpakaļ uz jau paveikto, bet arī uz priekšu. Monopolā saruna ar Elīnu Baltskaru, kuras balss daļai radio klausītāju kalpo kā modinātājpulkstenis.

Jau labu laiku katru otro nedēļu mēs par notiekošo pasaulē un Latvijā uzzinām no Elīnas Baltskaras. Kad es, Kārlis Kazāks, sāka darbu Latvijas Radio 5, Rlīna bija jau priekšā un bija man drošs ceļvedis radio pasaulē. Iespējams, ka nopietnākā vai vismaz prātīgākā no tā brīža Latvijas Radio 5 komandas. Elīna bieži iestājās par to, ka arī jauniešu radio ir būtiski runāt par vērtībām, par lietām, kuras nereti ikdienā vēlamies paslaucīt zem tepiķa, jo tā vienkārši ir ērtāk. Arī Elīnas un Jāņa Ķīnasta veidotais raidieraksts „Kā ir būt?” nekautrējās runāt par būtiskām un reizēm sarežģītām tēmām. Elīnas sarunu vešanas prasmes pamanīja un novērtēja arī Latvijas Radio 1 un Ziņu dienests, un tā Elīna nonāca citā radio mājas līgā – pie nopietnajiem un analītiskajiem. Kā Elīna izaicina sevi, ko sagaida no apkārtējiem un ko vēlas sasniegt, par to šoreiz saruna.

Tu šobrīd savā ikdienā radio patērē?

Elīna Baltskara: Ļoti maz. Es domāju, ka radio cilvēkiem daudziem ir šāda problēma.

Vai tev bija kāds cits sapnis arī, ne tikai radio? 

Elīna Baltskara: Radio nekad nav bijis mans sapnis. Es to esmu jau stāstījusi, man pat šķiet, arī tad, kad pirms pieciem gadiem šeit viesojos. Tā joprojām ir mana sajūta, un es to godīgi vienmēr atzīstu, ka radio nekad nav bijis mans mērķis. Radio ir mans līdzeklis, lai es varētu sasniegt savus mērķus. Tajā laikā, kad es sāku strādāt Latvijas Radio 5, mani ļoti interesēja turpināt darbu ar jauniešiem. Un man vienmēr licies, ka, un šeit man jāliek mūžīgā piebilde par klišejām un naivumu, bet man tiešām gribas darīt kaut ko, lai padarītu šo pasauli nedaudz labāku. Man liekas, strādājot ar jauniešiem, to var izdarīt grandiozos apmēros. Un strādāt ar to informatīvo vidi, stāstīt tos stāstus, rādīt to pasauli - tas ir fenomenāls līdzeklis, kā to izdarīt. Līdz ar to - jā, Radio ir mans līdzeklis.

(..)

Domāju, ka cilvēki, kuri klausās Latvijas Radio no rītiem, ir pamanījuši, ka jūs, raidījuma moderatori, diezgan padziļināti runājat ar viesiem par dažādām tēmām. Tas nozīmē gatavošanos. Tev neapnīk gatavoties nākamās dienas raidījumam?

Elīna Baltskara: Es reizēm gribētu, lai man vienkārši tam būtu vairāk laika. Es daudziem esmu stāstījusi arī, ka rītiem man, cilvēkam, kuram ir grūti bieži vien nospraust - šis tagad ir gatavs, pabeigts, jo es vienmēr tiecos pēc kādas perfekcijas. Vienmēr gribas izdarīt vairāk, vienmēr liekas, ka varētu noslīpēt šo un to. Rīti ir iemācījuši man darbību laikā. Tu nevari sākt gatavot rītdienas raidījumu piecas dienas pirms tam. Vienkārši tu nezini, kas būs noticis, tev nav ko izdarīt. Un tu nevari arī viņu vilkt garumā, jo tam raidījumam ir jāskan no sešiem līdz deviņiem, un sešos ir jābūt visam gatavam. Un, vēlams, ir arī jāizguļas, vismaz jāpaguļ, ja ne jāizguļas. Un tādā ziņā to nav iespējams izdarīt par ātru, sākt ātrāk, ne arī stiept gumiju, ir vienkārši darbs laikā. Nē, es domāju, ka gatavošanās posms noteikti nav tas, kas man apniktu.

Bet tev interesē gatavoties par ekonomiku, tu vari sevi ieinteresēt?

Elīna Baltskara: Es varu sevi ieinteresēt. Jā, tās ir kaut kādas jomas, sfēras, kas man ir svešākas. Bet ja tu zinātu, Kārli, cik daudz es esmu iemācījusies šajā laikā! Tiešām tik daudz. Un es tam tā pieeju kā tādam augstskolas mājasdarbam, tagad šis ir jāsaprot un es rītdien vēl to varēšu uzzināt. Beigu beigās mans uzdevums ir censties izskaidrot to arī klausītājam, un arī visiem klausītājiem nav ekonomikas diploms kabatā. Līdz ar to es cenšos atrast balansu.

(..)

Cik ilgi Tu vēl būs Radio?

Elīna Baltskara: Laiks rādīs. Tie nav tikai mani lēmumi.

 

Raidījumā skan:

  1. Jēkabs Jančevskis – "Saule, saule, mēnestiņ"
  2. Bon Iver – "Speyside"
  3. Yehezkel Raz – "Ballad to a Mexican Desert"