Latviešu nācijas liktenim Pirmajā pasaules karā grūti atrast analogu – bēgļu kustība pēc vācu iebrukuma Kurzemē 1915.gadā, Rīgas rūpnīcu evakuācija uz Krievijas impērijas iekšējiem apgabaliem noteica to, ka simtiem tūkstoši. latviešu tika izkaisīti milzīgās Eirāzijas valsts teritorijā. Viņi neizbēgami tika ierauti Krievijas pilsoņu kara cīņās, kas sākās 1917. gada beigās un turpinājās līdz pat 1922. gadam. Latvieši šajā karā cīnījās dažādu spēku pusē, dažāda bija viņu motivācija un likteņi. Raidījumā ieskicējam ceļus, kādus Krievijas pilsoņkarā nācās iet Latvijas karavīriem un virsniekiem.

Vislabāk apzinātās ir to latviešu gaitas, kuri karoja Latviešu padomju strēlnieku divīzijā. Šis militārais formējums tika izveidots uz bijušās Krievijas armijas latviešu strēlnieku pulku bāzes. Šie pulki 1918. gada pirmajos mēnešos atkāpās no Latvijas, kad to okupēja Vācijas karaspēks.

Vēlāk divīzijā nonāca un padomju valdības kontrolētās Krievijas daļas mobilizētie. Divīzija pastāvēja līdz 1920. gada novembrim un tiek lēsts, ka pavisam tās sastāvā karojuši 24 tūkstoši jauniešu. Stāsta Latvijas kara muzeja Pirmā pasaules kara nodaļas vadītāja Ilze Krīgere.

Padomju vēstures koncepcija šā laika notikumus Ukrainā skatīja kā Krievijas pilsoņu kara daļu, taču mūsdienu Ukrainais historiogrāfijā pieņemts runāt par Ukrainas atbrīvošanās karu, kas gan beidzās ar neveiksmi Ukrainas nacionālajam valstiskumam. Arī šajos procesos pamanāma latviešu klātbūtne. Stāsta ukraiņu vēsturnieks un arīvu pētnieks Romāns Zaharčenko un politologs Dmitro Levusjs.

Vēl viena spilgta epizode ir latviešu nacionālās vienības, kuras 1918.gada beigās radās pretlieliniecisko spēku kontrolētajā Sibīrijā. Tālo Austrumu latviešu centrālais birojs panāca vienošanos ar Antantes valstu militāro misiju, kuru vadīja franču ģenerālis Moriss Žanēns, par eksteritoriālu latviešu vienību izveidi un turpmāku pārsūtīšanu uz Latviju. Tā radās Imantas pulks, kurā nonāca latvieši, kurs visdažādākie ceļi bija noveduši uz austrumiem no Urāliem. Atmiņas par savām gaitām Imantas pulkā atstājis ārsts un ievērojamā valodnieka Jura Plāķa tēvs Ernests Plāķis. Tēva un dēla Plāķu memuāru grāmata tika izdota Rīgā 2012. gadā.