Raidījuma veidošanā piedalās Marts Ivaskis no Latvijas Ārpolitikas institūta un Tieslietu ministrijas.

Ungārijā svētdien, 12. aprīlī, norisinājās parlamentārās vēlēšanas, kuras jau tiek dēvētas par vissvarīgākajām vēlēšanām kopš demokrātijas atjaunošanas. Pēc sešpadsmit gadiem pie varas Viktors Orbāns pirmo reizi saskārās ar tādu izaicinājumu, kuru nebija spējīgs pārvarēt pat ar Krievijas un ASV lobiju.

No pirmā acu skatiena, šis nav tikai zaudējums, bet iespējams esošās sistēmas sabrukums. Kā jau redzējām arī Orbāns atzina savu sakāvi svētdienas vakarā. Bet kas tad ir Pēteris Maģars, kurš spēja paveikt to, ko neviens pirms viņa nevarēja?

Maģars ir interesants personāžs – bijušais „Fidesz” iekšējais cilvēks, kurš pārvērties par partijas galveno ienaidnieku.

Viņa ģimene bija cieši saistīta ar Ungārijas kristīgi demokrātisko eliti: māte – augsta ranga Augstākās tiesas amatpersona, vectēvs – populārs televīzijas juridiskais komentētājs, un viens no radiem – bijušais Ungārijas prezidents Ferencs Mādls. Madžars uzauga pie politikas ēdamgalda, iestājās „Fidesz”, veidoja ciešu draudzību ar tagadējo premjerministra biroja vadītāju Gergeli Guljāšu, kā arī apprecēja Juditu Vargu, tobrīd topošo Ungārijas tieslietu ministri.

Maģars „Fidesz” sistēmā nespēja virzīties uz priekšu un augšu. Viņu aprakstīja kā pārāk ambiciozu un pārāk neatkarīgu.

Tomēr 2024. gada sākumā Ungāriju satricināja skandāls — prezidente Katalina Novāka un tieslietu ministre Judita Varga atkāpās saistībā ar apžēlojuma lietu pedofila līdzdalībniekam. Šī skandāla laikā Maģars saredzēja oportūnu momentu. Viņš publiskoja slepeni ierakstītu sarunu, kurā izskanēja aizdomas par valdības iejaukšanos tiesu procesos. Šis moments kļuva par vajadzīgo rakešdegvielu straujam kāpumam līdz Ungārijas mediju virsrakstiem.

Martā Maģars organizēja protesta gājienu, kurā ieradās piecdesmit tūkstoši cilvēku, kamēr maijā jau bija reģistrēta partija "Tisza". Eiropas Parlamenta vēlēšanās "Tisza" ieguva gandrīz trīsdesmit procentus balsu, kamēr "Fidesz" saņēma zemāko rezultātu vēsturē. Un šodien no 0 līdz 137 parlamenta vietām astoņpadsmit mēnešos. Tam ir vārds: politiskais cunami.

Maģars ir pretrunīga personība arī savā nometnē. Tie, kas viņu pazīst, runā par pārmērīgu augstprātību, impulsivitāti, un partiju, kas pēc struktūras pat atgādina "Fidesz".

Proti, lojalitāte virs kompetences jeb viena cilvēka šovs. Tomēr šīs vēlēšanas ir lielākas par Maģaru. Piemēram, Zaļo partijas deputāte Timea Sabo, kura pati atteicās kandidēt, lai Tiszai atbrīvotu ceļu teica sekojošo:

"Mēs nebalsojam par Tiszu. Mēs balsojam pret „Fidesz”. Ungāri šajā brīdī nobalsotu pat par kazu, ja tā kandidētu pret Orbānu."

Viņai arī bija taisnība. Vēlēšanu diena arī uz šo norāda. Aptuveni 78 procenti no reģistrētajiem vēlētājiem piedalījās Ungārijas vēlēšanās -  tas ir augstākais rādītājs kopš Padomju sistēmas sabrukuma. Lai radītu priekšstatu, 2022. gadā vēlēšanās piedalījās tikai 63 procenti. Un tieši augstā līdzdalība, visticamāk, izšķīra rezultātu, jo sistēma pati par sevi ilgstoši strādāja par labu „Fidesz”.

Bet lai par šo vēlēšanu nozīmi uzzinātu vairāk un saprastu, vai aiz Orbāna „Fidesz” iekārtā stāv kāds nākamais personāžs, klausāmies Ištvana Hegedūsa, Ungārijas Eiropas Sabiedrības priekšsēdētāja teikto.

„Ja galvenais pretendents Peters Maģārs pirmo reizi kļūs par premjerministru, tad Ungārijā notiks reālas politiskās pārmaiņas. Un tas nozīmē, ka Ungārija un Ungārijas valdība pielāgosies Eiropas vispārējam kursam un, cerams, ka atbalstīs arī Ukrainu. Varbūt ne gluži tā, kā to dara dažas proeiropeiskākās Eiropas valstis, kas atbalsta Ukrainu, bet kopumā tā zaudēs savu prokrievisko nostāju. Noteikti tā to mainīs.

Kopumā nebūs nekādas sadarbības starp autoritāriem līderiem Eiropā, galēji labējiem līderiem un galēji labējām partijām. Un, protams, Ungārija nekļūs par sava veida īpašu trampisma bastionu Eiropas Savienībā.”

Sagaidāms, ka Orbāns opozīcijā nebūs lēns vai padevīgs. 2006. gadā, pēdējo reizi zaudējot vēlēšanās, viņš sākotnēji atzina sakāvi, tomēr ātri vien arī spēja atgūties. Orbāns politiku iznesa uz ielām, un parlamentā izmantoja katru iespējamo obstrukcijas rīku. No 2006. līdz 2010. gadam Fidesz bloķēja un aizkavēja visu iespējamo, lai diskreditētu tā brīža valdību – proti, ka tā ir vāja un nespējīga. Tagad lai arī Orbānam būs tikai 55 vietas parlamentārā, viņam vēl aizvien būs sešpadsmit gados uzceptās institucionālās saiknes. Un tās tik ātri nepazūd.