Raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas epizodi uzsākam ar jautājumu, kas pēdējos gados kļūst arvien aktuālāks ne tikai ekonomistiem, bet gandrīz ikvienam no mums. Ja dzīvojam laikā, kad cilvēki ir izglītotāki, produktīvāki un tehnoloģiski attīstītāki nekā jebkad agrāk, kāpēc tik daudziem rodas sajūta, ka stabila dzīve kļūst arvien grūtāk sasniedzama?

Atbilde uz jautājumu nav vienkārša, taču, ja paskatāmies datos, parādās ļoti skaidra tendence – darba tirgus nav sabrucis, bet tas ir kļuvis strukturāli citāds. Sāksim ar globālo ainu. Saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas (International Labour Organization) datiem pasaulē šobrīd pastāv tā sauktais “jobs gap” jeb darba vietu deficīts aptuveni 402 miljonu cilvēku apmērā. Šajā skaitlī ietilpst ne tikai bezdarbnieki, bet arī tie, kuri dažādu iemeslu dēļ nav spējīgi piedalīties darba tirgū vai ir pārtraukuši darba meklēšanu. Vienlaikus globālais nodarbinātības pieaugums palēninās – līdz aptuveni 1,5% gadā.

Starptautiskās darba organizācijas dati norāda, ka vairāk nekā divi miljardi cilvēku, kas ir aptuveni 58% no pasaules darbaspēka, strādā neformālajā sektorā. Tas nozīmē darbu bez darba līguma, bez sociālajām garantijām un bieži vien bez stabiliem ienākumiem. Citiem vārdiem sakot, darbs kā tāds nav pazudis. Taču darbs arvien retāk nozīmē drošību. Jaunieši šajā struktūrā ir īpaši ievainojami. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju organizācijas 2024. gada datiem 259 miljoni jauniešu pasaulē nebija ne nodarbināti, ne izglītībā, ne apmācībās. Tas ir gandrīz katrs piektais jaunietis. Līdz ar to rodas jautājums, kāpēc ir izveidojusies šāda situācija?

Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņu universitātes.