Vēstījumu ciklā par Latvijas ārpolitikas vēsturi un šodienu, stāsts par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, Kā šis process virzījās no mūsu valsts  neatkarības atjaunošanas brīža līdz tam laikam, kad Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti?

Stāsta Eiropas Parlamenta deputāte ilggadēja Latvijas ārlietu dienesta darbiniece Sandra Kalniete.

Brīdī, kad Latvija atguva neatkarību, 1991.gada augustā, vispārējā sajūta sabiedrībā un arī politiskajā elitē bija mazliet tāda, ka jau esam daudz panākuši, cik ātri parādījās jau kā nopietna doma, ka jāpievienojas toreiz Eiropas Kopienai, tagadējai Eiropas Savienībai

"Tobrīd valdīja arī ideju kokteilis," noskaņojumu 1991.gadā augustā, kad Latvija atguva neatkarību un šķita, ka ir jau tik daudz panākts, raksturo Sandra Kalniete. "Bija tie, kas uzskatīja, ka Eiropas ceļš ir vienīgais Baltijas valstu ceļš. Bija tie, kas runāja, ka Baltijas valstīm jābūt neitrālām. Skaisti skan, bet neīstenojams, bija tie, kas teica - mums ir jābūt tiltam starp Austrumiem un Rietumiem."

Kalniete atzīst, ka, ņemot vērā sarežģīto iedzīvotāju sastāvu Latvijā pēc okupācijas gadiem, bija diez gan liels spiediens, ka mums jāskatās, kā varētu ciešāk sadarboties ar tobrīd vēl nenodibināto Neatkarīgo Valstu savienību.

"Dažus  gadu laikā viedoklis, ka mums ir jāintegrējas Eiropas Savienībā, toreiz Eiropas Kopienā, uzvarēja," turpina Kalniete.

"Domāju, ka tas loģiski izveidojās no tā laika attīstības procesiem - mēs pievienojāmies ANO, parakstījām ekonomiskās sadarbības līgumu ar Eiropas Kopienu. Tā soli pa solim šo ceļu esam gājuši, tas nav bijis viegls ceļš Un tādu ceļu nevar noiet, ja absolūtā iedzīvotāju vairākumā nevalda gatavība nest upurus, kas bija jānes. Reformas, kas Latvijai bija jāveic, personīgā līmenī cilvēkiem bija ļoti grūti izpildāmas.