Bebrene atrodas Augšdaugavas novadā, ir viens no sēļu ciemiem, jeb kā šai pusē saka „Sēlijas solām”. Bebrenē sastopam pašus bebrus, tiesa, metālā kaltus, ne īstus, bet toties ar pagasta vēsturi iezīmētus. Kopā Bebrenes pagasta pārvaldes vadītāju Benitu Štrausu pētām sēļu rakstus meitu brunčos, kur krāsas liecina par kaimiņu lietuviešu ietekmi, apstaigājam Bebrenes muižu, kur savulaik atsevišķa virtuves ēka no kunga nama nostatus bija celta, kā arī klausāmies, kā senās dzirnavas maļ. Runājot par vietējiem ēdieniem, izzinām, kā gatavo kahorkas un siļķu mērci.

Šī radījuma gide Benita Štrausa ir cilvēks orķestris. Viņa ir ne tikai Bebrenes apvienības pārvaldes vadītāja, arī Dvietes senlejas Vides informācijas centra „Gulbji” saimniece. Ieraksta laikā viņa vienlaikus gan tekoši stāsta par senā kungu nama vēsturi, gan atbild uz neskaitāmiem telefona zvaniem un norīko  pagastā sniega tīrītājus, kur nu tie ir vajadzīgi, jo iebraucām Bebrenē traki sniegotā laikā. Esam ceļā uz bijušo grāfu Plāteru-Zībergu kungu namu, kur sen jau skolojas gan lieli gan mazi bebrenieši.

Eleganto sarkanbalto trīsstāvu celtni savulaik renesanses stilā projektēja itāļu mākslinieku un arhitektu dzimtas pārstāvis Jāns Leonards Markoni. Benita Štrausa mūs iepazīstina gan ar šo galveno ēku, gan divām palīgēkām, kas saglabājušās no 19. gs. beigām.

Turpinām kājot tālāk pa Bebrenes muižas teritoriju un nonākam pie dzirnavām, kur agrāk gan graudus mala, gan vilnu kārsa un dzirnavas arī kalpoja kā gaismas avots.

Tagad tik tūristiem par godu tiek darbināts dzirnavu motors, un interesenti te arī var iepazīt senās malšanas iekārtas, bet mākslu un novada vēsturi  vienlaikus, cauru gadu var  skatīt  iepretim  dzirnavām esošajā laukā, kur vējā šķind Bebrenes pagasta Bebru koks.

Ieklausāmies arī Augšzemnieku dialekta vienā no sēliskajām izloksnēm, dažos Bebrenes puses vārdos, ko kopā ar Benitu Štrausu lasām viņas un bebrenietes Anitas Skrimbles apkopotājā nelielajā izdevumā „Bebrenes sēļu dzimtu „Akmeņupes” un „Guļānu” māju vārdi”.

Bet stāstot par Bebrenes puses ēdieniem, Benita Štrausa atklāj, ka viņas mājās arvien cep kahorkas.

Ķad cepa maizi, tad mūsu pusē un mūsmājās vēl joprojām cep kahorkas. Tas ir Bebrenei raksturīgs ēdiens. Kad cepās lielā maize, rudzu maize lielajos klaipos krāsnī, un ir jācepas vismaz divas stundas maizītei. Visa mājā tik garšīgi smaržo, bērniem taču siekalas tek un gribas ēst. Ko māmiņa darīja, vai vecmāmiņa? Viņa paņēma maizes mīklu, ielika vidū sagrieztu cauraudzīti jeb cierciņus un saveidoja kotletītes no maizes mīklas. Tās cepa uz pannas un uzreiz varēja ēst," stāsta Benita Štrausa.

Ja no Kurzemes iebrauca kāds tirgotājs, tad nopirka arī siļķu muciņu. Tad varēja pagatavot siļķu mērci. Siļķi sacep uz pannas ar sīpoliem, pieliek krējumu un tādu ēd ar kartupeļiem.