Sēļu amatniecības centrā „Rūme" keramiķe Anda Svarāne šīs puses izloksnē stāsta, kā gatavo māla rotaļlietu "namīra (nemiera) putnu", vēstures skolotāja un novadpētniece Sarmīte Upeniece iepazīstina ar reiz še dzīvojošo baronu Zasu dzimtas vēsturi, savukārt ar saimnieces Initas Lāces palīdzību uzzinām, kā gatavo Sēlijā populārās kartupeļu desas.

Jēkabpils novada Zasas ciema vēsture iestiepjas jau 2.-5. gadsimtā. Par to liecina arheoloģiskie izrakumi, bet nosaukumu „Zasa” šī vieta ieguvusi no  baroniem Zasiem, kuriem še muiža piederējusi. Te runā augšzemnieku dialekta sēliskajā izloksnē. Bieži sēlisko izloksni dzirdot, cilvēki teic, kā tā jau runā Latgalē, bet nē.

Kā rakstnieks, bibliogrāfs un valodnieks Voldemārs Ancītis ir skaidrojis, tad „dialekts gan sēļiem, gan latgaļiem ir kopīgs, bet galvenā atšķirība ir  zilbju intonācija. Vārdus, kurus sēļi  it kā izdzied, latgaļi salauž kā skangalus.” Šo Ancīša rakstīto savā grāmatā  „Latvijas  kultūrvienības jeb mazie novadi” piemin valodniece Janīna Kursīte, turpat arī piebilstot, ka „diemžēl līdz mūsdienām, ja saglabājušās, tad tikai sēliskās intonācijas vai atsevišķi veclaiku vārdi. Taču lieta nav arī bezcerīga, jo Zasas amatniecības centrā „Rūme” darbojas izloksnes kopēji ar Andu Svarāni priekšgalā.”

Un sēļi tur godā gan savu valodu, gan arī senču amatu prasmes un Anda Svarāne iepazīstina ar „Namīra putnu”, ko Zasā arī skolas bērni māk uztaisīt.

Kamēr Anda Svarāne pa galdu dancina māla putnu, tikām uz amatnieku centru ir atnākusi vēstures skolotāja un novadpētniece Sarmīte Upeniece. Starp citu no viņas arī nācis stāsts par „Namīra putnu”, no Sarmītes bērnības atmiņām, kad tepat Zasā dzīvojot Sarmītes vecaistēvs tādus no māla pikučiem mazajiem delveriem ir izveidojis, lai bērni nepītos pa kājām pieaugušajiem, kad tiem mājas darbi bija jāapdara. Bet Sarmīte stāsta par dzimtā ciema vēsturi, kas nosaukumu guvis, kā jau minēju, saistībā  ar Zasu muižu, kuru nodedzināja 1905. gadā, bet parks, ko iekopa jau barona Greija jeb Griega laikā, vēl aizvien rotā Zasu.

Tā kā raidījuma ieraksts top, kad ārā ir stingrs sals, viss klāts ar sniegu un Zasa jau grimst tumsā, tāpēc atliekam gājienu uz parku, kas priecē ar vairākiem tiltiņiem, dīķiem un saliņām un gada siltajā laikā gādā par romantisku gaisotni.

Sēļu podniecība ir maz pētīta, bet pagājušā gadā uzietas māla trauku lauskas. Aizkraukles novada Mazzalves pagasta "Ķiermeļu" mājās jaunie saimnieki, kas ēkas nopirkuši, zem klēts atraduši saplēstus traukus, ko lietojuši māju agrākie iedzīvotāji. „Rūmes” podnieki šīs lauskas kopā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta pētnieci Baibu Dumpi ir izpētījuši un izveidojuši replikas, tādejādi atklājot Sēlijas keramiķu stilu un pie reizes māju vēsturi caur šiem traukiem izstāstot.

Ja  reiz sēļu ēdiena traukus esam aplūkojuši, tad jānoskaidro, kas ir sēliska maltīte un to devos uzzināt pāris kilometru tālāk no Zasas uz Leimaņiem, kur sagaida saimniece Inita Lāce, lai pastāstītu par kartupeļu desām, ne senu, bet pēdējos gados ļoti populāru sēļu ēdienu. 

Viss sācies pirms dažiem gadiem, kad tajā pusē notika 3x3 nometne, un Inita Lāce gatavojusi lielajai saimei ēst. Nometnes vadītāja Ilze Cekule ierosinājusi pagatavot kartupeļu desas. Un tas esot vienkārši. Uz rupjas rīves sarīvē kartupeļus, pieliek klāt saceptu cauraudzīti un sīpolus. Pievieno arī sāli un piparus, visu samaisa. Nopērk veikalā "desu zarnas" un tajās pilda sagatavoto masu. Aizsien abus galus un liek cepties! Un ja vēl cep maizes krāsnī, ir pavisam cita garša! Bet šis ir tikai viens desas variants. Var zaļus kartupeļus arī griezt mazos gabaliņos un likt klāt malto gaļu.