Raidījumā Pieturvietas dodamies uz Alūksnes novada Ziemeru pagastu, kur bērnu balsīs skan dziesmas malēniešu izloksnē, bet senajā kungu namā var ienirt kā bezgalīgā teatrālā karnevālā. Viesojamies muižā, kur režisore Dita Balčus ar ģimeni ir radījusi unikālu kultūrtelpu. Tur uzzinām, kā muižas mūri palīdz dzimt jaunām mākslas idejām. Savukārt pamatskolā klausāmies kā folkloras kopa "Drīveldreķi" tās vadītāja Inga Ārste caur dziesmām, rotaļām un malēniešu izloksni saglabā savas saknes.

Ziemera pagasta pamatskolā vietējā jeb malēniešu izloksne tiek lietota gan  latviešu valodas, gan matemātikas stundās un pat sporta nodarbībās. Un protams, skolas folkloras kopā „Drīveldreķi”. Vestibilā sagaida folkloras kopas vadītāja, skolotāja Inga Ārste un izmantoju izdevību viņu iztaujāt par uzrakstiem uz vestibila pretējās sienas, kur rindojas šīs puses izloksnē rakstītas parunas.

Dodamies garām mutes īrāvušiem puišiem uz klasi, kur Inga Ārste māca  bērniem malēnisko izloksni caur stāstiem, dziesmām un rotaļām. Audzēkņi ir nedaudz samulsuši no Latvijas Radio klātbūtnes, tāpēc neuzmācos viņiem ar jautājumiem, bet ļauju pašai Ingai vadīt nodarbību un skaidrot ar dziesmām un malēnisko izloksni.

Ziemeru skolas audzēknis Jānis Platais kopā ar skolotāju Ingu jau vairākas reizes ir mērojis ceļu uz Rīgu, lai piedalītos stāstnieku konkursā, kur ik gadu bērni un jaunieši no folkloras kopām vai individuāli stāsta kādu pasaku, anekdoti vai reālu atgadījumu no dzīves, tādejādi ieliekot savu artavu nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā.

Iepazinušies ar  „Drīveldreķiem” dodamies tālāk iekšā Ziemeru pagastā, lai palūkotu aristokrātisku dzimtu mantojumu, kur, šķiet, tālu no visas pasaules kņadas un drūzmas snauž Ziemeru muiža. Hronikas minēta kopš 16. gadsimta vidus, laika gaitā piederējusi vairākiem īpašniekiem, viens no tiem bijis brīvzemnieks Alberts Ziemers, no kurienes tad arī muižai vārds līdzi nācis. Pēdējie muižas īpašnieki līdz agrārai reformai te bijuši baroni Volfi, viens no  plašās Vidzemes Volfu dzimtas atzariem. Tagad jau vairākus gadus  senajā namā saimnieko teātra režisore Dita Balčus, piedāvājot  apmeklētājiem ekskursijas pa kungu namu, pārģērbšanos senajos tērpos, teātra izrādes un citus mākslinieciskus pasākumus.  

Vienā no kungu nama istabām, pie velvētiem griestiem karājas kroņlukturis,  telpaugi sasēduši uz sendienu etažerēm, galds klāts ar tamborētu galdautu, no sienas noraugās Šekspīra portrets. Uz pamatīgas antīkas bufetes rotājas izliektiem žuburiem svečturis, nolupušajā sienu krāsojumā atsedzas vairāku gadsimtu senas krāsas kārtas. Dita Balčus stāsta, ka no Rīgas uz muižu pilnībā pārcēlās, sākoties Covid-19 pandēmijai, Dita šeit saskatīja iespēju turpināt radoši darboties.

Muiža kā veca grāfiene apzinās, ka nekādas plastiskās operācijas tai nelīdzēs atgūt jaunības svaigumu, stalti nes savas gadsimtiem krātas krunkas, saposusies vecajās mežģīnēs un krinolīnos, par spīti čīkstošām kāpnēm un noskretušajiem, bet greznajiem griestiem neko nav zaudējusi no sava cēluma, tāpēc tagad dodamies nelielā apgaitā pa Ziemeru kungu nama telpām, lai aplūkotu Ditas Blačus pieminētās nejauši vai jauši atklātās interjera detaļas, ieskatīsimies tērpu ekspozīcijā jeb greznos nespokainos spoku tērpos, bet vispirms stāsts par kādu sevišķu kleitu, kas pakārta uz baltas istabas durvju stenderes.

Ziemeru muiža šodien nav tikai vēsturisks mūru kopums. Tā ir pierādījums tam, ka radoši muižas saimnieki var radīt brīnumus. Kamēr muižas zālēs saimnieko radošums un bērnu folkloras kopas „Drīveldreķi” balsīs skan malēniešu izloksne, tikmēr tradīcija šai pusē ir  dzīva.