Latgalīšu literaturys raidīroksts “Puslopys” ir myusdīnu latgalīšu literaturys puslopu puorškūrsteišona – apsarunuošona ar autorim par raksteišonu, volūdu, kasdīnu i dzeivi kai taidu. “Puslopys” aicynoj īsaklauseit ari latgaliski pīraksteitūs dorbūs voi tūs fragmentūs pošu autoru skaitejumūs, taipat kotrā sasatikšonys reizē tūp vīna jaunys dzīsmis skice ar satyktuo autora tekstu.

Itūreiz raidīrokstā “Puslopys” Līvija Liepdruviete.

Līvija Liepdruviete dzeju suokuse raksteit jau seņ, kai poša smej – paguojušuo godu symta septeņdasmitūs godu vydā. Tys beja vēļ pamatškolys laiks, bet pyrmais dzejis kruojums „Mirkļu mozaīka” Līvijai izguojs 1999. godā. Tai kai dzeja suokta raksteit vēļ tod, kod dzeivuojuse ar uzvuordu Benislavska, bet vāluok apsaprecūt uzvuords mainejīs iz Smirnova, Līvija lāmuse par lobu pseidonimam kai kompromisa variantam. Bet pseidonima vuordā simboliski īlykuse sova vactāva foļvarkys aba pusmuižys nūsaukumu. Līvijis dzymtuo vīta ir Rēzeknis nūvoda Rykova, ar kū jei cīši lepojās i zyna stuosteit daudzi viesturisku faktu.

Vys tik koč ari Līvija ir cīši ražeiga dzejneica i jai kūpumā jau izguojuši 8 dzejis kruojumi, sirdī jei ir latvīšu volūdys i literaturys školuotuoja, vuicejuse ari kristeigū muoceibu i etiku. Obejis juos sirdslītys dzaudzi kur dzeivē ir sasavejušs, tai kai daudzi juos dzejūli ir rakstāti kai veļtejumi sovim školānim, audzynomūs klašu absolventim, kur kotrā taidā dzejūlī jei raudzejuse īlikt kaidu ceļamaizi tuoluokajai dzeivei. Varbyut taišni deļ tuo Līvijis Liepdruvietis dzeju ari šudiņ daudzi izalosa īraksteit apsveikuma karteņuos iz kaidim svātkim. Ar juos vuordim ir radeitys vairuokys dzīsmis, ari školys i dzymtys himna.

Taipoš Līvija uzskota, ka taišni dzeja ir cīši vierteiga školys programys sastuovdaļa. „Es uzskotu, ka vajag školānim dzeju, jo dzeja vys tik munā uztverē boguotynoj bārnu, školānu, jaunīti. I dzeja eistineibā ari dūd koč kaidu gaišumu i sirsneibu. Nu i bez dzejis laikam eistineibā daudzi ari nav iztykuši tod, kod jī ir jaunīšu, pusaudžu vacumā, kod ir pyrmuo mīlesteiba. Tod ari tī, kuri nimyužam naroksta i vairs nikod naatsagrīž pi taida vuorda kai dzeja i dzejūļs, jī nūteikti ir koč kū rakstejuši.”

Aktivuos školuotuojas gaitys Līvija ir beiguse, bet dzeja vys vēļ teik raksteita cīši boguoteigai. Itūšaļt izguojs jau deveitais Līvijis dzejūļu kruojums. „Saceišu taisneibu, seviški es tūs dzejūļus ari nagiunu. Ka vysod, tikū jis skrīn koč kur, es jūs sagiutu, tod jūs byutu drūši viņ vaira. Jī bīži viņ kai skrīn tai i aizskrīn. I skaidrys, ka jis ir aizguojs, tys dzejūļs vairs naatsagrīž. Bet atīt koč kas cyts, bet vairs na tys.”

Līvija roksta kai latviski, tai latgaliski, paraudzeju na viņ dzeju, bet ari raksteišonu cytā žanrā – miniaturys.

"Bet garī dorbi nav deļ mane, ari dzejūļus maņ napateik raksteit cīši garus – peit, veit i nazkur viļkt jū garumā. Kū eisuok, tū lobuok!”

Līvijis volūda dorbūs ir boguoteiga i cytus autorus jei aicynoj nasavaireit nu izlūkšņu vuordu sovūs dorbūs, jo taišni tys dorbam var daškiert garšu i koloritu. „Tai kai garšvīlys, kod dalīk, tai ari ar vuordim. Dalīkam vīnu vuordeņu – jau koč kaida cyta nūskaņa rūnās, dalīkam cytu vuordu – cyta nūskaņa. Literaturā nu apvydvuordu eistineibā nav juosabeist, jūs vajadzātu lītuot, bet saceisim ar zynomu māru, jo bez suoļa mes zupu naādam, bet, ka jau ir par daudz, tod ir par daudz. Taipat i ar vuordim. Seviški garuokūs dorbūs skaidrys, ka jūs tī var byut daže cīši daudz, nu bet dzejūlī tī varbyut vīns kaids īspryuk speciali kai rozineite.”

Ar latgalīšu literaturys autorim sasarunoj muzikis, viesturnīks Arņs Slobožanins i projektu vadeituoja, latgalīšu volūdys popularizātuoja Edeite Husare.