Sagaidot Latvijas Radio 90 gadu jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā, kurā glabājas tūkstošiem Latvijas vēstures liecību.

Andres El Leton – Andrē Latvietis, jeb Andris Kārkliņš

Paskaties, es lidoju!

Pārliecoties šai peļķei

redzu savu seju mākoņos.

Šī bija viena no ģitārvirtuoza Andra Kārkliņa sacerētajām haikām – viņa mūzika, balss un izteiktas domas iemūžinātas daudzos ierakstos, kuri glabājas Latvijas radio, un pirmais no tiem ir 1978. gadā notikušais koncerts Universitātes aulā. Taču Kārkliņš ne tikai spēlēja klausītājiem, viņš ar tiem runāja un tā, kā Padomju Latvijā nerunāja gandrīz neviens – dedzīgi, aizrautīgi, atklāti.

1942. gadā Latvijā, Zaļeniekos dzimušais Andris pēc kara ar vecākiem pārcēlās uz Ameriku, kur Kārkliņš apguva ģitārspēli no folkmūzikas un klasikas nonākot līdz flamenko. To, kā arī spāņu valodu un literatūru mūziķis apguva Andalūzijā. Kā viņš pats teicis: trīs gadus spodrināja Diego del Gastora kurpes tikai, lai varētu izprast viņa filozofiju un ģitāras noslēpumu. Tur arī Andris Kārkliņš kļuva par Andres El Leton – Andrē Latvieti, kurš papildināja flamenko mākslu ar vairākām variācijām un savām paša kompozīcijām. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Kārkliņš ar panākumiem koncertējis 30 valstīs, uzstājies prestižās koncertzālēs, izdevis vairākas skaņu plates.

Attēlā: Andris Kārkliņš (no labās) kopā ar Ojāru Gresti. Foto no latvietis.com

Rīgā Andris Kārkliņš pirmoreiz ieradās 1977. gadā, turpmāk vizītes kļuva biežākas, un ģitārists 90. gados uz dzimteni pārcēlās pavisam. Viņa pēdējais koncerts notika pirms pieciem gadiem, mūžībā Kārkliņš aizgājis 2011. gadā, un Latvijas radio glabā viņa mūzikas un arī stāstījuma ierakstus.

Būsim pazīstami

„Man patīk jūsu balss, bet nepatīk, ka dažreiz runājat pa vidu dziesmai,” vēstulē Arvīdam Mūrniekam rakstīja kāds raidījuma “Būsim pazīstami” fans. Skaidrs, ka 80. gadu sākumā tieši radio bija tā retā iespēja dzirdēt rietumu mūzikas jaunumus, un daudzi Mūrnieka raidījumus un tajos skanošās melodijas ierakstīja magnetofonos, klausījās atkal un atkal, dejoja to pavadībā un iemācījās no galvas.

Arvīds Mūrnieks par populāro mūziku aktīvi sācis interesēties 12 gadu vecumā, kad ārzemju radi atsūtīja “Deep Purple”, bītlu un “Rolling Stones” skaņuplates. 9. klasē Arvīds tika pie sava pirmā magnetofona Jauza, aktīvi veidoja savu ārzemju ierakstu kolekciju. Beidzis Rīgas 47. vidusskolu, viņš iestājās Medicīnas Institūta Pediatrijas fakultātē, kur dziedāja Tautas deju ansambļa “Ačkups” muzikālajā grupā un sāka veidot diskotēkas.

Septiņdesmito vidū Arvīds Mūrnieks Latvijas Radio jauniešu programmas “Dzirkstele” ietvaros sāka veidot rubriku Dziesmu albums, stāstīdams par rietumu rok- un popgrupām. Tad 1981. gada nogalē Raimonds Pauls, toreizējais Latvijas Radio mūzikas redakcijas galvenais redaktors, ierosināja Arvīdam veidot patstāvīgu mūzikas programmu, kurā informētu arī par pašmāju jaunumiem. Tā tapa pārraide “Būsim pazīstami”, kas divus gadudesmitus skanēja Latvijas radio.

Radio pārraides tautiešiem ārzemēs

Vairāki kādreizējie radiožurnālisti ir pievērsušies rakstniecībai, piemēram, programmas “Mikrofons” veidotāja Lia Guļevska un arī pazīstamais žurnālists un publicists Jānis Ūdris ir vairāku lielisku vēsturisku romānu autors. Savulaik Ūdris ilgus gadus bijis oficiālā laikraksta „Latvijas Vēstnesis” ārpolitikas redaktors, un savu pieredzi šai jomā viņš kaldināja Latvijas Radio raidījuma “Dzintarkrasts” ietvaros. Šo nosaukumu, starp citu, esot ieteikuši tautieši no Zviedrijas. Un pirmais mēģinājums caur raidviļņiem uzrunāt tautiešus tepat pāri Baltijas jūrai bija 1962. gadā radītā pārraide Zviedrijai, kuras galvenais runātājs bija dramaturģes Leldes Stumbres tētis Ēriks Stumbris.

1969. gadā tika izveidota radiopārraide tautiešiem ārzemēs, kuras lozungs bija – strādājam latviešiem dzimtenē un pasaulē. Raidījumā “Dzintrakrasts” skanēja stāstījumi par notikumiem Latvijā un tālu aiz tās robežām, piemēram, 1981. gadā programmas veidotājs Jānis Ūdris bija viesojies Parīzē gleznotājas Pārslas Kalabuī izstādes atklāšanā, divus gadus vēlāk pabijis Rietumberlīnē, taču “Dzintarkrasta” mikrofons pabijis arī pašmāju notikumu karstajos punktos. Šīs pārraides pastāvīgā diktore bija Lauma Amatniece, taču daudzos sižetos bija dzirdama paša Jāņa Ūdra balss.

Pārraides tapa ciešā sadarbībā ar Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Svinot savas pastāvēšanas 20 gadadienu, tā raidījuma “Dzintarkrasts” veidotājiem pasniedza īpašu Atzinības rakstu, un Jānis Ūdris to saņēma no komitejas prezidija priekšsēdētāja, bijušā radiožurnālista Alberta Liepas rokām.

Laima Vaikule

„Ja būtu iespējams grafiski attēlot Laimas Vaikules popularitātes pieaugumu pēdējo trīs gadu laikā, tad tā būtu vertikāle, kas virzas uz augšu. Viņa spējusi apburt visdažādākā vecuma klausītājus,” tā par dziedātāju rakstīts kādā 1987. gada publikācijā.

Togad Vaikule ieguva galveno balvu starptautiskajā konkursā “Bratislavas lira” un ar Raimonda Paula sacerētajām dziesmām ieguva daudz pielūdzēju jau ārpus Latvijas. Tieši Latvijas Radio skaņu ierakstu studijā tapa Vaikules pirmie ieskaņojumi gan kopā ar dziedātājas pašas grupu Laima, gan radio štata mūziķiem no ansambļa “Remix”.

Kad 1988. gada februārī Laima Vaikule devās sniegt pirmos patstāvīgos koncertus Maskavas koncertzālē “Rosija”, viņai līdzi brauca Latvijas Radio bērnu vokālais ansamblis “Dzeguzīte”, kā arī radiožurnālists Raitis Kalniņš. Savu sarunu ar mākslinieci un dzeguzēniem Kalniņš toreiz iemūžināja radiopārraidē “Laimas stundas”, un tajā tagadējā dīva atzinās, ka bez mūsu mazajiem dziedoņiem viņa būtu jutusies kā bārene.