1932. gadā  Madonā uzslēja pāri par 100 metru augstus priedes koka torņus. Tolaik citviet Eiropā tik augsti koka masti vēl neslējās, un Madonas  radiotorņi izraisīja interesi pat ASV. Savukārt, 1934. gadā nogalē tika atklāta raidstacija Kuldīgā. Tur metāla torni jeb viena masta antenu izgatavoja Tosmāres rūpnīcā Liepājā. Kā noritēja šo torņu celtniecība un ko tolaik klausījās to pušu apkaimes iedzīvotāji, par to stāstīs Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš un Kuldīgas novada muzeja eksperte pētnieciskajā darbā Daina Antoniška.

Divas antenas, kas kopš 1925. gada slējās Rīgā, nevarēja pāraidīt radio programmu visā Latvijā, tādēļ sākās radio raidītaju būve citviet mūsu dzimtenē. Tā 1932. gada jūlijā liepājnieki tika pie sava raidītāja, kas bija domāts pilsētas apkalpošanai. Tā jauda bija  niecīga: radio varēja uztvert tik  aptuveni 20 km rādiusā ap Liepāju. Vēlāk jaudu  palielināja un uztveršanas josla pieauga līdz 70 kilometriem. Tā paša 1932. gada 18. novembrī arī Latvijas Ziemeļaustrumos tika atklāta raidstacija Madonā, pareizāk sakot, 40 kilometrus no Madonas pie Aiviekstes eletrostacijas. Par torņu būvi tolaik stāsta Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš.

Indulis Zvirgzdiņš stāsta, ka 1932. gada vasarā Kalsnavas pagastā līdzās topošajai raidstacijai uzcēla divus 116 metrus augstus priedes koka torņus, kuru galos nostiepa antenu. Tobrīd tie bijuši augstākie koka radio masti Eiropā. Pirms šo mastu būves aptaujāti vairāki pieredzējuši ārvalstu uzņēmumi par vēlamo darba samaksu. Zemāko cenu prasīja Anglijas kompānija "Marconi", taču latviešu vīri darbu paveica divreiz lētāk. Katra torņa izmaksas toreiz bija nedaudz  pāri par 20 tūkstošiem latu. Par šiem mastiem toreiz parādījas raksts vienā no Eiropas radiotehnikas žurnāliem, un tāpēc 1933. gada pavasarī ASV sūtniecības Rīgā komercatašejs rakstīja Pasta un telegrāfa departamentam: “...Ziņojums par koka radio torņiem ir izsaucis diez gan lielu interesi specialistu aprindās Amerikā. Mēs tikko sņēmām vēstuli no Tirdzniecības departamenta Nacionālās koka izmantošanas komitejas ar lūgumu piesūtīt viņiem zīmējumus un specifikacijas par šiem torņiem, kā arī datus par būves izmaksām un radio īpašībām.” Atbildes vēstulē skaidrots - koks izvēlēts tāpēc, ka metāla masti radot papildus indukcijas strāvu, kā arī esot dārgāki.

Pirmais  Madonas raidsatcijas priekšnieks, kas arī projektēja un vadīja strāvas iekārtas izveidi, bija Kārlis Lielbriedis. Vēlāk viņš kļuva par Kuldīgas raidstacijas vadītāju, jo 1934. gada decembrī sāka darboties raidītājs Kurzemē, kas atradās 4 km attālumā no Kuldīgas, pie Kuldīgas – Skrundas šosejas.

1929. gada presē var lasīt, ka lauciniekiem papildus izmaksas bija antenas iegāde: tikai Rīgu klausoties ar gal­vas tele­fo­nu, “...sa­nāk visa ierīce apm. 50 latu”. Tomēr Rīgas Radiofonu klau­sī­ties ar vien­kār­šu, lētu, paš­taisītu aparātu varēja tikai rīdzinieki, „...laukiem turpretim, ir va­ja­dzīgs dārgāks un sarežģītāks aparāts.

1929. gada beigās žurnāls “Radioamatieris” savā ievadrakstā re­zu­mēja: „Aparātu būve vēl nav pārdzīvojusi savu laiku. Pašbūvēts aparāts iznāks daudz lētāk par gatavi pirktu. Tādēļ amatieriem jādod apraksti par aparātu būvi.” Un instrukcijas, kā uzbūvēt pašiem savu radioaparātu, radioprogrammā “Hallo Latvija” toreiz bija papilnam.