Kā teic kolēģi no Ziņu dienesta, tad ziņas ir radio centrālā ass un mugurkauls. Raidījumā Reiz radio... par to, kā tās mainījušās kopš teletaipa mašīnas lentas līdz interneta portāliem mūsdienās.

Sākumā, 1925. gadā, Rīgas radiofons raidīja tikai divas stundas – no pulksten 20 līdz 22 un pārraide sākās ar jaunākajām ziņām, tad sekoja biržas jaunumi un laika prognoze.Vēlāk, 30. gados, ziņas jau skanēja divas līdz trīs reizes – pirmais ziņu izlaidums skanēja pulksten 12 dienā.

Skatot 1957. gada radio programmu, kad radio sāk un beidz savu ikdienas skanējumu ar pieslēgšanos Maskavai, pirmās ziņas divu minūšu garumā skanēja 6.48 no rīta, tad pulksten 8, tad sešos vakarā un pēdējais ziņu izlaidums skanēja 21.30.

Tagad informācijas pārbagātības laikā ir grūti iedomāties tik izretinātu ziņu pasniegšanu. Ziņas – ātras, aktuālas, svarīgas un gaidītas un tikpat ātri ierakstāmas vēsturē, jo uz šīs sprinta trases jau stājas nākamās.

Kā ziņas ir tapušas vienā laika nogrieznī pirms aptuveni 30 gadiem – to dienu ideoloģija, cenzūras šķēres un kāda tehnika nodrošināja to ieguvi, un kā ziņas tiek raidītas šodien, par to šajā raidījumā.

Teletaipa mašīnas skaņa pirms gadiem 40 – 50 nepārtraukti bija dzirdama Radiomājas pašā augšējā stāvā, kur atsevišķi no ziņu redakcijas darbiniekiem mazā skabūzītī teletaipa mašīna drukāja ziņas.

Meitenes, kuras te dēvēja par teletaipistēm, izdrukātos papīru ruļļus nesa un nodeva informācijas redakcijas darbiniekiem, kuriem šie papīru palagi bija jāizlasa un tad jārediģē - tā atceras bijusī raidījuma „Krustpunktā” žurnāliste un vietējo ziņu redaktore Zaiga Grīnberga, kuru intervēju pirms pieciem gadiem, kad Zaiga uz šo sarunu bija atnesusi jau nodzeltējušas ziņu lapas - gan mašīnrakstā jau sagatavotas, gan gabaliņu no teletaipa izdrukātā materiāla.

To, ka ziņas bija padomju ideoloģijas rupors un viss gāja caur cenzoru rokām, atceras arī tagadējā ziņu dienesta vadītāja Mirdza Lele.

Padomju laikā galvenais informācija nāca no ziņu aģentūras LATINFORM, kas bija arī PSRS telegrāfa aģentūras TASS filiāle. Protams arī ārzemju ziņas tika vētītas, tā teikt, caur Maskavu, un pārsvarā ārzemju ziņās tika stāstīts par sociālistisko republiku lauksaimniecības un rūpniecības sasniegumiem vai to, kā kapitālistiskas valstis žvadzina ieročus.

Radio ārzemju informācijas redakciju pagājušā gadsimta 80. gados vadīja Mihails Levins un viņa palīgs Bruno Zēbergs. Kā atminas toreizējie ārzemju ziņu korespondenti, šie vadītāji bija gudri, jo zināja, ka līdzās oficiālajam teletaipam, pa kuru nāca Padomju Savienības galvenās ziņu aģentūras TASS un toreizējās pašmāju aģentūras LATINFORM caurskatītā un apstiprinātā informācija, ir paslepens teletaipa aparāts, kur pienāca ziņas no rietumvalstu ziņu aģentūrām. Un viņi atļāva šīs ziņas izmantot. Piemēram, kad Polijā sākās nacionālās atmodas kustība, mūsu Radio ziņoja, ka Romas pāvests apsveic toreizējo  strādnieku kustības aktīvistu Lehu Valensu. Redakcijas vadītājiem pēc tam nācās skaidroties par šo izlēcienu, bet ziņas jau bija izskanējušas ēterā.

Runājot par ziņu korespondenta aprīkojumu, agrāk tie bija plecā liekami lenšu magnetofoni, tad kasešu ierakstītāji svarā no 5 līdz 7 kilogramiem, un ar tādiem smagumiem žurnālisti skraidīja uz ierakstu vietām. Skatot tagadējo tehnoloģiju sasniegumu, ir noticis milzīgs lēciens žurnālistu tehniskajā aprīkojumā. Interneta un mobilo telefonu attīstība ir uzlabojusi mūsu operativitātes iespējas, saka dienesta darbiniece žurnāliste Māra Rozenberga.

Kas bija sapņi pirms 90 gadiem, šodien jau realitāte: tiešraides kamera studijā un ziņas, kas tiek gan ierakstītas, gan nofilmētas un nofotografētas, un lielā ātrumā izplatītas interneta portālos - šādu ziņu tapšanas virtuvi plašāk atklāj Latvijas Radio ziņu dienesta multimediālā satura producente Justīne Savitska.

Neatņemama ziņu korespondenta darba sastāvdaļa ir tiešraides no notikuma vietas, un šībrīža kārtējais tehnikas jauninājums vārdā LŪCIJA šo raidīšanu krietni uzlabo, stāsta Māra Rozenberga.

Bet ko darīt žurnālistam, ja iecerētais notikums, par kuru ēterā jāstāsta, vai cilvēks, kurš jāintervē, vēl nav ieradies? Visai neveikla situācija bija Voldemāram Dūlmanim, kurš strādāja Latvijas radiofona ziņu redakcijā 1934. gadā.

“Paredzētajā laikā mēs iesākām pārraidījumu no laukuma, izstāstīju, kā tur izskatās un kāda saposusies visa Rēzekne, īsumā atkārtoju, kas noticis iepriekš. Kad palūkojos pulkstenī, bija pagājusi gandrīz pusstunda, bet prezidents vēl nebrauca. Atgriezos atkal pie sporta laukuma turpināju vēlreiz par Rēzekni un priekšpusdienā redzēto, bet skats aizvien biežāk pievērsās pulkstenim un sporta laukuma ieejai. Pagāja vel 10, tad 15 minūtes, bet nekas nenotika. Mans stāstāmais apsīka. Izmisis mēģināju sadomāt ko teikt. Klusums. Tad pēkšņi aiz sevis dzirdu dusmīgu balsi – pie velna, runā! Stāsti kaut ko! Nekas neiet gaisā! Tas bija inženieris Janners. Kā slīkonis pie salma, tā es vēlreiz pie sporta laukuma, saules, mākoņiem, nomocījos vēl kādas piecas vai sešas minūtes. Tad nu orķestris sāk spēlēt apsveikumu, ļaudis gavilēt. Biju glābts – mana grūtākā cīņa pret laiku bija galā."

Voldemāra Dūlmaņa Radio vēstures grāmatā rakstītās atmiņas ierunāja Ģirts Bišs.

Arī šodien ziņu reportieri nav pasargāti no šādām ķibelēm, atzīst Māra Rozenberga.

Bet vēl runājot par nemainīgām lietām un teju pat tradīcijām ziņu dienestā, joprojām līdzās ziņenieku darbagaldam uz grīdas guļ nesaplēstu un nesaburzītu papīru kaudze. Kāpēc šādi tiek glabāti, tā teikt, svaigi vecie jaunumi, stāsta ziņu dienesta vadītāja Mirdza Lele.

Tas, kas skan šodien, rīt jau būs vēsture. Arī šis raidījums, bet pateicoties modernajām tehnoloģijām, to var un cerams arī nākotnē varēs atrast virtuālajā vidē.