Sagaidot Latvijas radio 90. jubileju, ielūkojamies gan mūsu skaņu ierakstu arhīvā, gan radio vēsturē.

Radiofona atklāšanas tiešraidi noklausījās 331 abonents

Nenovērtējams ir inženiera Jāņa Lintera devums – tieši viņš pierādīja Saeimas budžeta komisijai, ka jāuzsāk radiofona raidītāja būvdarbi. Ar Lintera konstruētā radiouztvērēja palīdzību Saeimas deputāti 1924. gada 28. martā noklausījās paveca "Valdības Vēstneša" numura lasījumu un beidzot nobalsoja par 140 000 latu piešķiršanu radiofona izveidei. Šī ziņa lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā arī palika nepamanīta, - tolaik bija aizliegts lietot pašdarinātus radioaparātus.

Kad 1925. gada 1. novembrī radiofonu atklāja ar Pučīni operas „Madame Butterfly” tiešraidi, to noklausījās 331 abonents un arī daži „radio zaķi”, bez klausīšanās atļaujām.

Radiofons bija izvietojies pavisam nelielā telpā Galvenā pasta augšstāvā, kur atradās mikrofons, klavieres un daži krēsli. Sākumā gramofonu un klavieru spēle kādu laiku bija vienīgais klausītāju muzikālais iepriecinājums. Pirmsākumos radio raidīja vien divas stundas dienā. Pēc dažiem mēnešiem radās radiofona orķestra priekštecis - ansamblis, kurā spēlēja trīs cilvēki – Lilija Kalniņa-Ozoliņa, Alfrēds Ozoliņš un Alfrēds Norītis. Bijis grūti bija atrast māksliniekus, kas par samērā nelielu samaksu būtu ar mieru koncertēt radiofonā. Vismaz neviens pazīstams mākslinieks negribēja piederēt pie radio koncertu aizsācējiem un ļoti rezervēti izturējās pret mikrofonu, baidoties radio cirkā zaudēt savu reputāciju.

Tādējādi savu ceļu uz radiofonu atrada līdz tam neievēroti dziedoņi – Vera Fricnoviča, Elza Žebranska, Aleksandrs Jankovskis, Kārlis Nīcis un citi, kas drīz vien kļuva plaši pazīstami.

„Rīga - radiofons. Labvakar...”

Pēc veiksmīgas darba uzsākšanas radio 1925. gada 9. decembrī sāka raidīt pēdējās ziņas 20 minūšu garumā. Savam pirmajam Jaungadam radiofons veltīja 25 minūtes garu priekšlasījumu par Vecgada ticējumiem, un decembra sākuma izdevās saņemt operas un konservatorijas vadību atļauju māksliniekiem sestdienās un svētdienās sniegt radiokoncertus. Radio kļuva par modes lietu, kam daudz publikāciju veltīja arī Latvijas laikraksti.

Pirmās radio pārraides sākās ar pareiza laika signāla raidīšanu, ko deva Latvijas universitātes astronomiskā observatorija, pēc signāla diktors, ko tolaik sauca par spīkeru piesēdās pie galdiņa un uzrunāja klausītājus: „Rīga - radiofons. Labvakar...” Tika nolasīti jaunākie notikumi, tirgus un biržas ziņas. Tad pēc 3 minūšu ilga pārtraukuma sākas muzikālie priekšnesumi.

Ar laiku raidījumi kļuva arvien daudzveidīgāki. 1926. gadā klausītāji dzirdēja pirmos literāros priekšnesumus, bērnu rītus, radio sāka raidīt priekšlasījumus par lauksaimniecību, tehniku un sadzīvi, šī gada beigās jau retranslēja ārzemju staciju programmas. Pirmais dievkalpojums noraidīts 1927. gadā; šajā gadā arī sāktas valodu stundas un pēcpusdienas koncerti. 1928. gads radiofonā tika raidīta pirmā operete, bet 1929. gada svarīgākais notikums bija pirmā radioreportāža, sagaidot Rīgā Viņa Majestātes Zviedrijas karali.

Jau 1926. gada nogalē radio programmās parādījās pieteikums: spēlēs orķestris. To vadīja Arvīds Pārups (attēlā pie diriģenta pults), kurš radiofonā bija strādājis arī kā pirmais spīkeris jeb diktors. 1928. gadā par galveno diriģentu kļuva Latvijas konservatorijas profesors, komponists Jānis Mediņš, kas amatu apvienošanas kārtībā bija arī Latvijas radio mūzikas daļas vadītājs.

Dzīvie priekšnesumi un pirmās skaņu plates

Dzīvo priekšnesumu pārraidīšana radio pirmsākumos padarīja programmas plānošanu ļoti sarežģītu. Kaut gan programmu sastādot, cik rūpīgi vien iespējams, aprēķināja, cik minūšu un sekunžu ilgs katra solo un kora dziesma vai orķestra kompozīcija, priekšnesuma laiks svārstījās vairāku sekunžu, pat minūšu ietvaros, jo solists vai koris vienu un to pašu dziesmu var nodziedāt mazliet lēnāk. Nereti starp dziesmām bija nepieciešams ilgāks atelpas brīdis nekā paredzēts, tādējādi gadījās, ka raidījumam atvēlētais laiks beidzies un pēdējo dziesmu vairs nav iespējams nodziedāt. Tādās reizēs programmas pieteicējs atvainojās klausītājiem un paskaidroja, kas noticis. Citreiz notika pretējais. Kā solistiem, tā koriem, un katram bija sagatavota piedeva vai pat vairākas. Tikai no 1928. gada programmās sāka lietot skaņuplates.

Saprotams, pirmās nacionālās skaņuplašu rūpnīcas "Bellacord Ellectro" atklāšana 1931. gadā radikāli izmainīja radiofona eksistenci. "Bellacord" īpašnieks Helmārs Rudzītis ar Satiksmes ministriju, kam bija pakļauts radio, vienojās, ka viņam atļāva lietot Radiofona studijas un tur novietot ieskaņošanas ierīces, ko savukārt drīkstēja lietot radiofons, kam savas ierakstu, proti, skaņuplašu iegriešanas aparatūras vēl nebija.

Mīļais, Radio!

Ar laiku uz radio sāka ceļot abonentu vēstules, kur skaidri nodalījās vieglākas un nopietnākas mūzikas cienītāji - viens lūdza divreiz dienā “laša kundzi”, bet otrs solījās atteikt abonementu, ja to dzirdēs vēl kaut vienu reizi. Viens Zāru Leanderi sauca par dievišķu, cits – par neciešamu.

Arī radio iestādē gadījās pa kuriozam, piemēram, reiz kopā ar ansambļa „Deviņi bāleliņi” dalībniekiem studijā ienācis komponists Emilis Melngailis, piegājis pie mikrofona un sācis dziedāt, vai, pareizāk sakot, baurot līdzi dziedoņiem un spēlmaņiem savas tautasdziesmu apdares. Pēc radiofona noteikumiem, ikvienu solistu vai ansambli pārbaudīja mūzikas komisija un pie mikrofona laida, ja priekšnesuma muzikālais līmenis tika atzīts par raidījumam piemērotu. Ansamblis, kas atskaņoja Melngaiļa kompozīcijas, bija atzīts par raidījumiem piemērotu, bet nekādā ziņā paša cienījamā komponista neskolotā balss. Iespējams, ka godājamais skaņradis pirms raidījuma bija iedzēris kādu glāzi alus, bet mūzikas redaktoriem atlika vēlēties, lai klausītāji nodomātu, ka dziesmu dziedājis kāds „tautas dziedonis”. Radiofona direktoram ar Melngaili bijusi nopietna saruna, un viņa solopriekšnesumi vairs neatkārtojās. Radiofons nekādus klausītāju protestus nesaņēma, un šis gadījums drīz aizmirsās.

Un vēl - reiz jaunā dziedātāja Vera Fricnoviča (attēlā ar savu talismanu - balto lācīti) bija ieradusies radio, lai pēc direktora Arvīda Pārupa lūgumu ko nodziedātu, bet programmas pieteicējai, dzejniecei Mirdzai Ķempei direktors nebija paspējis par programmas maiņu paziņot, un Mirdza neesot gribējusi laist dziedātāju pie mikrofona. Laimīgā kārtā minūti pirms raidījuma direktors Pārups ieradies un pārliecinājis programmas pieteicēju, ka viss notiek ar viņa ziņu. Un Vera Fricnoviča Franča Šūberta dziesmas todien esot dziedājusi apvainotā balstiņā.