„ Lietot radiofonu varēs visi Latvijas pilsoņi, kas sasnieguši 18 gadus. Nepilngadīgiem vajadzēs vecāku vai viņu vietnieku garantiju. Lai iegādātos radioaparātu, ir jāpieteicas un jāizpilda pasta telegrāfa virsvaldes anketa. Pēc tam var iegādāties aparātu, nopērkot to vai tieši no Pasta telegrāfa virsvaldes vai arī veikalā, vai arī uzbūvei mājās. Pašu būvētie aparāti drīkst būt tikai detektoru (bez lampiņu pastiprinātāja). Pārbūvēts aparāts jāiesniedz virsvaldei plombēšanai. Maksa par to nodokli - divi lati," izdevums "Rīgas Ziņas" 1925. gada oktobrī informē par radio lietošanas jaunajiem noteikumiem.

Kad 1925. gada 1.novembrī svinīgi atklāj Rīgas radiofonu, tā abonentu skaits ir tikai 330 cilvēku. Neiepazītais jaunums, ne pārāk laba skaņas kvalitāte un aparātu izmaksas sākotnēji neveicināja radio popularitāti tautas masās. Pakāpeniski gan uzlabojot raidīšanas un uztveršanas kvalitāti, pilnveidojot radio programmu, aug arī abonentu skaits un līdz ar tiem parādās arī tā sauktie radiozaķi – nelegāli radioklausītāji, kuri nemaksā abonēšanas maksu.

„Radio attīstību lielākā mērā traucē radiozaķi – slepeni radio uztvērēja ierīkotāji, kādu patlaban Rīgā ir ļoti daudz. Viņi ar savām nemākulīgām ierīcēm – uztvērējiem – traucē satiksmi ar ārvalstīm. Tagad policijai uzdots izķert šos radio zaķus, pie kam tos stingri sodīs,” raksta „Rīgas Ziņas" vēl pirms Latvijas Radiofona darbības sākuma 1925. gada 12. februārī.

Raidījumā atklājam, cik liels bija sods šiem „radio-zaķiem”, kāda bija radio abonēšanas maksa, bet Rīgas Tehniskās universitātes Elektronikas un telekomunikāciju fakultātes muzeja speciālists Jānis Jansons stāsta, kādi izskatījās un cik maksāja pirmie radioaparāti Latvijā.