„Visskaistākās dekorācijas ir radioteātrī,”- reiz teicis kāds zēns. Un to savās atmiņās par iestudējumiem radio stāsta režisore Daina Strelēvica. Kā ar mūziku, dažādiem trokšņiem un klusumu var radīt radio „attēlu” un kā tas skan, par raidījumā Reiz radio... stāsta arī rakstnieks Juris Zvirgzdiņš un Dainas Strelēvicas dēls - Mārtiņš Strelēvics, kurš savulaik ir ierunājis tīģera lomu raidlugā „Sarunas ar tīģeri” un kura profesiju ļoti ietekmēja bērnībā vērotais radio skaņu režisora darbs.

Skaņu ainava jeb angliski soundscape , tādu burvīgu nosaukumu jau labu laiku lieto radioļaudis angliski runājošās zemēs. Un manuprāt, tas ļoti precīzi raksturo radioteātra darbus - attēli, kas radīti ar skaņas palīdzību un par tādiem mēs atkal šoreiz runāsim – atkaltāpēc, ka radioiestudējumi ne reizi vien ir pieminēti šajā raidījumu ciklā un Radioteātris savas akustiskās bildes ir darinājis kopš radio pirmsākumiem līdz šai dienai, tehnoloģijas ir manījušās, bet nemainīga palikusi režisora vēlme - ar skaņu uzburt vīziju klausītāju acu priekšā.

Dainu Strelēvicu daudzas sieviete sauc par eņģeli, par glābēju, par draugu, par krustmāmiņu, jo viņa ilgus gadus kalpo Iļģuciema sieviešu cietumā par kapelāna palīdzi un par šo nesavtīgo darbu 2013. gadā viņa saņēma balvu „Latvijas lepnums”. Dainu arī labi zina Leļļu teātra cilvēki, jo tur viņa darbojusies kā literārās daļas vadītāja, lugu dramatizētāja un dziesmu tekstu autore un arī Radioteātra lappusēs Daina Strelēvica ir atstājusi vairākus ierakstus - viņas vadībā te iestudētas raidlugas „Herbe ar lielo cepuri”, „Vinnijs Pūks un viņa draugi”, „Sarunas ar tīģeri” un arī vairākas pasakas mazajiem pirms miega. Sākumā Dainai nav bijis tuvs radio režisora darbs, bet tad viņa iemīlējusi šo skaņu pasauli.

Mazo tīģerēnu pasaku seriālā „Sarunas ar tīģeri” 1987. gadā ierunāja Dainas dēls Mārtiņš Strelēvics. Skatot radio skaņu ierakstu arhīvu pirms aptuveni 30 gadiem, Mārtiņa vārds parādās gan pie minētā iestudējuma bērniem, gan arī dažās pieaugušajiem domātajās raidlugās, kur bija vajadzīga kāda zēna balss, bet pirms četriem gadiem ieskaņotajā aktrises Zanes Daudziņas monoizrādē „Tāda es esmu” ailītē skaņu operators lasām: „Mārtiņš Strelēvics”. Saruna ar viņu par to, kā bērnības iespaidi radiomājā ietekmēja Mārtiņa profesijas izvēli un kā notika ieraksts kopā ar Rūdolfu Plēpi raidlugā “ Sarunas ar tīģeri”.

Skolas laikā dabūjis kāroto kasešu magnetofonu, Mārtiņš kopā ar draugu paši tajā rakstījuši raidlugas un joku ziņas. Redzētais radio ierakstu studijā tik ļoti iespaidojis puisi, ka viņš apguva skaņu operatora arodu un desmit gadus šajā jomā darbojies Leļļu teātrī un tagad vairākās neatkarīgās teātra apvienībās.

„Bebri nāk” , „Knorke jeb Tobiass un Fufū meklē Mocartu”, „Vai Rīga jau gatava?” – šie stāsti pieder rakstnieka Jura Zvirgzdiņa spalvai. Savulaik kāda kolēģe ieraudzījusi literāta manuskriptu, kur liela daļa teikumu beidzas ar izsaukuma zīmēm, vaicājusi, kāpēc to tekstā ir tik daudz.

„Nu kā. Es šo darbu rakstu radioteātra aktieriem, lai viņiem ir vieglāk saprast kāda intonācija vajadzīga...” paskaidrojis Zvirgzdiņš.

Sarunai raidījumā Reiz radio... rakstnieks piekrīt, jo vēlas uzteikt bijušo Literatūras un mākslas un bērnu raidījumu redakcijas redaktori Birutu Zieberliņu, kura mūžībā aizgāja 2001. gadā. Cienījama dāma, pret kuru allaž jaunākajiem kolēģiem bijis respekts, stingra savos uzskatos un izteikumos, asu mēli, bet lielisku humora izjūtu un neskaitāmu bērnu raidlugu redaktore un dramatizējumu autore un labs draugs rakstniekam Jurim Zvirgzdiņam.