Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par krīzi idejai par vienotu Eiropu. Quo vadis Eiropa? Pēdējos mēnešos vairākos kritiskos jautājumos Eiropas Savienības valstu vidū manāmāka kļuvusi šķelšanās, norobežošanās, un individuālo interešu aizstāvība, nevis vienprātība, atbalsts un saliedētība. Pieaugusi arī tendence dalībvalstīm vārdos un darbos pašu intereses likt augstāk nekā Eiropas Savienība pamatos izvirzīto solidaritāti, vai tā būtu attiekšanās pieņemt, ka bēgļu krīze ir viss Eiropas problēma, vai fakts, ka individuālu eirozonas valstu ekonomikas var tikt pilnībā pakļautas, tā sauktā, kopējā labuma vārdā. Apspriedīsim šī pēdējā laika fenomena iemeslus un to, vai Eiropas Savienība tiešām ir neatgriezeniski mainījusies.  Viesi studijā: Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka un Rīgas Stradiņa universitātes profesors starpkultūru komunikācijas eksperts Deniss Hanovs.

Apjukusī (ne)vienotā Eiropas Savienība

Nesen Eiropas Parlamenta Informācijas birojs Latvijā piedāvāja apkopotus Eiropas Parlamenta deputātu viedokļus par Latvijas veikumu prezidentūrā Eiropas padomē un par karstākajiem pēdējā laika diskusiju jautājumiem – Grieķijas finanšu problēmas, situācija ar bēgļiem, arī Krievijas agresija Eiropā.

“Jūs runājat tikai par starptautiskiem uzņēmumiem un lielajām korporācijām, bet kur paliek cilvēki?” Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram jautāja parlamentārietis Džanluka Buonanno no Itālijas. Norādot uz Vācijas un ES karogiem, viņš komentēja: “Es nevēlos mirt zem Vācijas karoga. Agrāk bija nacisms, tagad ir ekonomiskais nacisms.” Savukārt Parlamenta deputāte no Ungārijas Kristīna Morvai pārmeta dalījumu  pirmšķirīgās un otršķirīgās ES valstīs. Viskaismīgāk runāja britu eiroskeptiķis Pols Natals, kurš sacīja, ka Latvijas prezidentūra nav bijusi veiksmīga, jo tās paspārnē notikusi migrācijas un Grieķijas krīze.

Šie EP deputātu viedokļi īsi ilustrē zināmas sabiedrības daļas domas par to, kāda noskaņa valda patlaban  Eiropas Savienībā, kuras devīze joprojām skan „Vienoti dažādībā”. Organizācijā, kuras tapšanas pamatideja pēc Otrā pasaules kara bija, ka valstīm Eiropā tik cieši jāsatuvinās ekonomiski, lai  trešais pasaules karš vairs nebūtu iespējams. Taču patreizējo krīzi Eiropā, kas ilgst jau daudzus gadus (daži analītiķi pat atzīst, ka šāda situācija esot bijusi visu laiku) raksturo dziļā fragmentācijas fāze, valstu nacionālās intereses pāri ES vienotības idejai – pieaugošais nacionālisms gan politikā, gan ekonomikā un, kā tiek norādīts – periodiska solidaritāte politiskā līmenī, bet tomēr – ne starp cilvēkiem.

Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Ilvija Bruģe norāda, ka Eiropā vienmēr ir pastāvējuši savi nacionāli gan ekonomiskie, gan politiskie mērķi katrai no valstīm. Ieskaitot arī vecās, lielās dalībvalstis – Vāciju, Franciju, Lielbritāniju. Savukārt mazās valstis cita citu labāk saprot tās, kurām ir kopīga pagātnes pieredze un līdzīga identitāte.

„Tur ir vēstures un zināmā mērā arī identitātes [kopīgas], jo galu galā gan Latvijai, gan Ukrainai ir kopīgs ārējais ienaidnieks. Kas Latvijai ar Grieķiju? Tāda nav. Tanī pat laikā Grieķijai ar Itāliju ir kopīgas imigrācijas problēmas. Grieķiju un Itāliju uztrauc tās lietas, kas notiek tālāk dienvidos. Kas mums patiesībā nemaz nav relevantas. Tās ir relevantas mums kā ES dalībvalstij, bet nav relevantas mums kā latviešiem. Jo mums tiešām – ja būsim godīgi – nevienam neinteresē grieķu bezdarbs, ja mēs uztraucamies par savu bezdarbu," analizē Bruģe.

Rubrikā „Viedokļi": Ungārija sākusi celt sienu pie robežas ar Serbiju, lai pasargātu valsti no bēgļu pieplūduma, tikmēr valsts galvaspilsētā tūkstošiem cilvēku pulcējas protesta akcijā.

Kas attiecas uz pašreizējo Eiropas imigrācijas krīzi, Ungārija atrodas salīdzinoši unikālā situācijā. Lielākā daļa imigrantu Ungārijā uzturas tikai vidēji divas dienas; pēc tam viņi dodas tālāk uz citām valstīm, kas nozīmē, ka imigrantu pieplūdums Ungārijā netiek izjusts tik akūti kā tas ir Grieķijā un Itālijā. Dienā Ungāriju šķērso ap diviem, trijiem tūkstošiem imigrantu, taču, ja Ungārijā atrastos visi imigranti, kuri ierodas Eiropas Savienībā – aplēses liecina, ka Ungārijai pēkšņi būtu jārod pagaidu mājvieta aptuveni 60 tūkstošiem cilvēku. Kā skaidro socioloģijas profesore Prinstonas universitātē Kima Leina Šepele  - līdz ar to Ungārijas nostāja un iebildumi pret atsevišķām Eiropas regulām ir diezgan saprotama. Un tā kā Ungārijas patvēruma meklētāju sistēma nav tik noslogota kā citās valstīs – valstij nemaz nav ne tik daudz telpas, ne arī personāla, lai tiktu galā ar lielu bēgļu skaitu, ja tas pēkšņi uzrastos.

To, ka patlaban situācija nemaz nav tik drūma, uzsver arī jaunākās Ungārijas politiskās partijas dibinātājs Georgo Kovačs. Viņš skaidro, ka Ungārijas valdība bēgļu jautājumu zīmē daudz drūmākās krāsās nekā tas ir patiesībā: Ungārijā emigrācija ir daudz lielāka problēma nekā imigrācija, tādēļ valdībai būtu drīzāk jābūvē žogs uz Ungārijas/Austrijas robežas, lai atturētu ungāru izceļošanu”

Lai apturētu nelegālo imigrantu plūsmu, Ungārijas karavīri tieši pirms nedēļas sāka pretrunīgi vērtētā žoga celtniecību gar Serbijas robežas. Pirmais posms tiek būvēts 180 kilometrus uz dienvidiem no Budapeštas un stiepsies 150 kilometru garumā. Kad žogs būs pabeigts, tas būs četrus metrus augsts. Ungārijas iekšlietu ministrs Sandors Pinters apgalvo, ka ar šī žoga celtniecību valdība aizstāv Eiropas Savienību un savas robežas, turklāt šis tāpat ir pagaidu risinājums.

 „Mēs būvējam pagaidu žogu ko var nojaukt jebkurā brīdī. Un mēs to darām, jo šobrīd vienkārši nevaram savādāk reaģēt uz 80 tūkstošiem nelegālo imigrantu pieplūdumu, ” norāda Sandors Pinters.