Divi gadi pagājuši, kopš remontam slēgta izstāžu zāle "Arsenāls" un līdz ar to skatītājam zudis ieskats latviešu mākslas jaunāko laiku vēstures lappusēs. Tāpēc iepazīstam to, lūkojot "Arsenāla" kolekcijas krājumu, kur runājam par krāsu trakumu Jāņa Pauļuka gleznās, uzzinām, kā 1968. gada notikumi Prāgā ietekmēja Džemmas Skulmes darbu tematiku, meklējam Latvijas dabas sajūtu Līgas Purmales gleznās un šifrēja, tabu tematiku Viļņa Zābera instalācijās.

Šajā raidījumā parasti runājam par esošām kultūrvēsturiskām vērtībām,  neskarot un neanalizējot problēmas, kas saistītas  ir vietām vai ēkām, kur  tiek  glabāti un izstādīti kultūrai nozīmīgi objekti. Taču iedvesmu šim raidījumam  smēlos, noklausoties sarunu raidījumā „Kultūras  rondo” ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles „Arsenāls” vadītāju Elitu Ansoni.

„Arsenāla” ēka kopš 2020. gada sākuma ir slēgta rekonstrukcijai, ko veic uzņēmums „Valsts Nekustamie Īpašumi”. Remonts namā ir ieildzis, nekas dižs pa šo laiku nav izdarīts un kad  ēka būs rekonstruēta, to neviens nezina. Tagad visi 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta latviešu vizuālās mākslas darbi glabājas muzeju krātuvē Pulka ielā. Tāpēc  jaunāko laiku māksla publikas acīm ir nepieejama.

Kopā ar „Arsenāla” vadītāju ejam pa milzīgajām krātuves telpām, kur glabājas ap 30 tūkstošiem mākslas darbu un glezniecības kolekcijā Elitas Ansones  kolēģe izvelk bīdāmo sienu ar Jāņa Pauļuka gleznām. Skatām zvejnieku, tīklu lāpītāju un strādnieku figūras, kas kalpo kā  kompozīcijas detaļas košiem krāsu šļakstiem un rakstiem. Kā par gleznotāju  90. gadu sākumā  žurnālā „Jaunā gaita” raksta  mākslas zinātnieks Zigurds Konstants, tad „Gleznotājam Jānim Pauļukam ir īpaša nozīme pēckaŗa mākslas norisēs Latvijā. Ilgu laiku „spaidīts” un vajāts, izolēts un noklusēts (viņam un latviešu mākslai par laimi fiziskās represijas un iznicināšana gāja secen) viņš nepadevās un nesalūza pāraudzināšanas dzirnās. Pat vairāk − Pauļuks tolaik totalitārā režīma žņaugos uzdrīkstējās vislielāko ķecerību: sludināt un demonstrēt individualitāti, savu „Es” mākslā. 20. gs. sešdesmitie gadi jāuzskata par apogeju viņa mākslā. Šī laika posma darbos Pauļuks sevi apliecināja par lielu novatoru glezniecībā, kas organiski saliedēja reālistisko mākslu ar modernās mākslas izteiksmes līdzekļiem.”

Dodamies pie nākamās sienas un te būs runa par Džemmas Skulmes daiļradi, par to, kā to ietekmēja 1968. gada pavasara notikumi Prāgā, kad tur  ar padomju karaspēka palīdzību tika apspiesti toreizējās Čehoslovākijas valdības centieni liberalizēt esošo komunistisko iekārtu.  Gleznā ar nosaukumu „Tautas dziesma” redzam rupjiem triepieniem gleznotu puskailu tautumeitu, sēžot uz zemes, vainags tai nokritis līdzās.

Tā kā Elita Ansone pieminēja sociālistisko reālismu, kas  padomju iekārtā bija vadošais mākslas stils, hronoloģiski pakāpjamies atpakaļ un nonākam pie Džemmas Skumes diplomdarba, kas tapa 1955. Gadā, beidzot Iļjas Repina mākslas institūtu Ļeņingradā.

Dodamies tālāk pa muzeju krātuves telpām un nonākam pie Līgas Purmales, vienas no pirmajām fotoreālisma aizsācējām Latvijā. Gleznotājas, kas savos darbos spēj  teju vieliski radīt miglas pilnu gaisu vasarā, kuras gleznotās ainavas tiek dēvētas par „pilnasinīgām, tonāli smalkām, dūmakainām un noskaņu pilnām”.

Pagājušā gadsimta 90. gadi ir instalāciju uzplaukums, tas ir periods, kad glezniecība tā nedaudz pakāpjas malā, jo māksla jaudīgi šis mākslas žanrs – telpiskie objekti ar konkrētu vēstījumu, redzamākie  mākslinieki ir  Oļegs Tillbergs, Andris Breže, Sarmīte Māliņa un Vilnis Zābers. Par pēdējo runājot, mākslas zinātnieces Vilni Zāberu ir nodēvējušas par „atļaušanās meistaru” (Inga Šteimane), savukārt Helēna Demakova par Zāberu rakstīja, ka „ viņš ir tikpat dulls kā gleznotājs Jānis Pauļuks un Zāberu var tikai mīlēt, kā daudzi savā laikā ir mīlējuši Pauļuku.”  Elita Ansone aizved pie Viļņa Zābera darba „Romas  ieņemšana”.