Stāsti par trim Mazsalacas iedzīvotājiem un viņu devumu gan dzimtajai pilsētai, gan Latvijas kultūrtelpai. Mazsalacas muzejā laposim kloņģīšu meistara, koktēlnieka Valtera Hirtes dienasgrāmatu, ielūkosimies Nellijas Nurmikas sarakstītajā pilsētas hronikā un uzzināsim, kāpēc te piemin rokdarbnieci Mirdzu Paegli.

Mākslinieka Pētera Postaža darbu, kur uzgleznots kultūras kods nelielajai Ziemeļvidzemes pilsētai, var apskatīt ikviens, kurš ienāk Mazsalacas muzeja gaitenī. Dzimtas kokus un pari pār tūkstoti rotaļu peles un arī kokgriezēja Valtera Hirtes grebtos kloņģīšus var aplūkot muzeja ekspozīcijā un par šiem eksponātiem savulaik ir bijis stāsts raidījumā. Šoreiz pavērsim durvis uz mazāk zināmiem un retāk redzamiem priekšmetiem, kas atklāj stāstus par Mazsalacas cilvēkiem.

Nebaidīšos teikt, ka viens no labāk zināmajiem Mazsalacas simboliem ir koktēlnieka Valtera Hirtes darinājumi, jeb kā viņš pat tos sauca – kloņģīši. Jau puikas gados Valters Hirte, izmantojot Dieva un dabas dotu talantu,   neskaitāmas koka figūriņās iemūžināja gan Latvijas gan citu zemju dižgarus, gan vietējos pilsētas iedzīvotājus, gan  zvērus, gan  velniņus un raganas. Popularitāti ārpus dzimtā novada Hirte ieguva, pateicoties kinorežisoram Jānim Streičam, kurš kokgriezēja darbus parādīja un viņa rakstura šķautnes iedeva  aktiera Ēvalda Valtera atveidotajam Čakānam filmā „Mans draugs – nenopietns cilvēks”. Šoreiz iepazīsim kloņģīšu meistara citus talantus un veltes, ko Hirtem savulaik uzdāvināja viņa laikabiedri. Stāsta muzeja vadītāja Vija Rozenberga.

Valters Hirte ir tas spožākais un plašāk zināmais no Mazsalacas māksliniekiem, bet  šajā pilsētā ir vēl citi, kuri savulaik rūpējušies par Mazsalacas kultūrvidi un ierakstījuši savu vārdu  tiešā un pārnestā nozīmē šīs puses vēsturē.

Lapojot  Nacionālas  bibliotēkas digitālo krātuvi „Periodika.lv”, atrodu rakstus no pagājušā gadsimta 80. gadu vidus, kur par Nelliju Nurmiku teikts, ka viņa bija to skaitā, kuri pirmie beidza Rīgas kultūras un Izglītības darbinieku tehnikumu. Pirmā darbavieta vēl nebija Mazsalaca, bet gan Apes rajons, kur viņa strādāja par kultūras nodaļas vadītāju. Varbūt jau no šejienes līdzi nāk prasme vadīt lielu kolektīvu, organizēt un aizraut cilvēkus.

Laikrakstā „Literatūra un Māksla” Andris Jakubāns par Nelliju Nurmiku raksta šādi: „Nelliju Nurmiku ciena un cildina ne jau bez pamata. Kultūras nama viņai nav, bet kultūras dzīve ir. Ir kori, orķestri, ir pat audējas. Un šogad pavisam negaidīts pārsteigums. Visu laiku rajona skatēs audējas tika bārtas, ka segām nav attiecīgi spilgtu krāsu. Šogad atbrauca zinātājs no Rīgas un bija pārsteigts, cik precīzi šīs nespilgtās krāsas atbilst novada tradīcijām. Nu gandrīz visas audējas brauc uz republikānisko lielizstādi.”

Viena no šim Mazsalacas audējām toreiz bija arī Mirdza Paegle, ko jau Vija Rozenberga pieminēja ierakstā- pilsētas labais gariņš, kuru jau arī vairākas desmitgades daudzina un arvien piemin Mazsalacā.