Mazsalacas novada muzeja lūkosim trīs pērles - slavenā kokgriezēja Valtera Hirtes darinātās figūriņas jeb, kā viņš pats teica - kloņģīši. Muzeja vadītāja Vija Rozenberga stāsta par pašu Valteru Hirti un viņa darbiem - ēdelīgo desu vīru, skopuļiem, radiem un draugiem, vēsturiskām personībām un literāriem tēliem. Seno dzimtas koku ekspozīcijā lasām, kādi zināmi cilvēki nākuši no Mazsalacas, un priecājamies par rotaļu un suvenīru peļu kolekciju, kurā ir vairāk nekā tūkstotis šo dzīvnieciņu un kas atceļojusi no Kanādas.

 

“Kā mans tēvs un arī māte apliecina, tad esot dzimis 1913. gada 1. septembrī. Sevi sāku atcerēties Mazsalacas Nikuču mājas pirtīņā, kur māte bija kā īrniece,” tā Tautas daiļamata meistars Valters Hirte rakstījis pats par savu bērnību. Ar kokgriešanu sācis nodarboties jau puikas gados un nekādu profesionālu izglītību šajā amatā nav guvis, bet izmantojis Dieva un dabas dotu talantu, lai kokā iemūžinātu gan Latvijas gan citu zemju dižgarus, gan vietējos pilsētas iedzīvotājus, velniņus, pasaku tēlus- klonģīšus – kā viņš pats savus darinājumus sauca. Savu kolekciju novēlējis dzimtajai pilsētai un plašā kokgriezumu ekspozīcija te ir izveidota, balstoties uz Valtera Hirtes piemiņas istabas arhīva materiāliem. 

Sevi meistars veidojis ozolzīles formā, lai atmiņā paliktu kā ciets pamatīgs Tūteres ozols. Tūteres ozols bijis teju tūkstoš gadus vecs koks, pie kā Valters Hirte bērnībā ganījis lopus un kad dižais milzis ir kritis, tad meistars daudzus savus klonģīšus no šī ozola ir darinājis. Kolekcija arī aplūkojami Valtera Hirtes darbarīki - urbji, kalti, nazīši, otas, zāģi.

Par Valtera Hirtes veikumu var teikt viņa paša vārdiem: “Ir māksla bagātam kļūt, Ir mākslas pievilcīgam būt. Laimīgāks ir tas, kurš pēdējo var gūt.” Starp citu viņa atziņas, bērnības atmiņas un piezīmes par koka darinājumiem var arī lasīt Mazsalacas novada muzeja interneta mājaslapā.

Mazsalaciešu dzimtas

Tik populāro melodiju par Meldermeitiņu savulaik komponēja ērģeļu virtuozs un komponists Ādams Ore. Viņš dzimis Valtenbeģu pagastā, tagadējā Mazsalacas novadā. Apskatei Mazsalacas muzejā ir izlikti vairāki izcilu mazsalaciešu dzimtas koki – te ir stāsts par Ērenpreisu dzimtu, par Pēkšēnu dzimtu, Vidausku dzimtu.

Sarunā arī iesaistās Mazsalacas muzeja krājuma glabātāja Renāte Obelene un Latvijas pērles piestāj pie stenda ar uzskatāmu medicīnas priekšmetu krājumu no pagājuša gadsimta - zāļu pudelītes, šļirces, asins analīžu stobriņi, tie savulaik bijuši Mazsalacas vecmātes darbarīki. Tāpēc seko stāsts par Mazsalacas vecmāti Ilzi Kangars, saglabājusies arī viņas veidotā “Vecmātes grāmata”, kur rodamas ziņas par Mazsalacā dzimušajiem līdz pat 1942. gadam

Šobrīd noris darbs pie mazsalaciešu dzimtas koku digitalizācijas, un tas nozīmē, ka tuvākajā nākotnē arī varēs internetā pārlūkot šos Mazsalacas puses dzimtas kokus.

1300 peles

Ekskursija Mazsalacas muzejā noslēdzas peļu kompānijā, proti, priecējot acis pie 1300 pelēm - gan plīša, gan plastmasas, gan no māla un porcelāna darinātām, un šie grauzēji ir atceļojuši no Kanādas. Kolekciju muzejam ir uzdāvinājusi Kanādā, Hamiltonā dzīvojoša latviete Ilga Andersons, kuras dzimta arī ir nākusi no Mazsalacas puses. Šeit pelēm Ziemassvētki ir cauru gadu, bet interesantākie kolekcijas eksponāti, šķiet, ir muzikālas peļu ģimenes, kuras apdzīvo šujmašīnu, rakstāmmašīnu, tējkannu un klavieres.

Tagad Mazsalacas novada muzejā “aug” jauna peļu kolekcija - apmeklētāju dāvinātas peles. Varbūr arī jums ir kāds spēļu grauzējs, kas vēlas kļūt par muzeja eksponātu!