Raidījumā saruna par Latvijas pašvaldību zīmoliem - kā tie ir veidojušies un kāda ir to funkcionēšana mūsu zīmolvedības, komunikācijas un droši vien arī zināmā mērā politiskajā telpā. Stāsta zīmolvedības un pakalpojumu dizaina stratēģe Liene Kupča un komunikācijas stratēģis Zigurds Zaķis.

Saruna nebūs par Rīgu, jo Rīga zīmolvedības pieredze tīri masas ziņā pārsniedz visu pārējo, kas šai ziņā ir darīts Latvijā, turklāt Rīga nav pašvaldība, bet pusvalsts, gan kvantitatīvā ziņā, ekonomikas ziņā tā ir vairāk nekā puse no Latvijas, un arī kā tā funkcionē mūsu politiskajā telpā, tā nav ierindas pašvaldība.

Šoreiz par pārējām pašvaldībām. Ja runā par pašvaldībām, par pilsētām, par novadiem, par varbūt reģioniem, tad vispārējā izjūta varētu būt tāda, kāpēc mēs vispār šai sakarā runājam par zīmolvedību, jo ar zīmoliem tādā vienkāršā uztverē saistās preču zīmes. Tas ir kaut kas, kas ir jāpārdod, vai tad tev ir jāpārdod sava pilsēta, sava dzīvesvieta, sava dzīves telpa. Kāpēc pilsētai, ja nu vienīgi tas nav kūrorts vai tūrisma objekts, ir vajadzīgs zīmols?

"Vēsturiskās saknes tam, protams, sākas ar pilsētu nosaukumiem un ģerboņiem," vērtē Zigurds Zaķis. "Tā ir bijusi un joprojām ir nozīmīga daļa no vizuālās identitātes, kā jau mēs esam šajā raidījumā runājuši iepriekš, tā ir tikai pati pamata funkcija zīmolam, pamats, uz kā būvējas viss pārējais. Bet bez tā, protams, nevar, ir vajadzīga kopīga atpazīstamība un arī vienojošais elements, kas vieno šo sabiedrības grupu, kas ļauj identificēties mums ar savējiem vai atpazīt pārējos."

"Tālāk, protams, uz šī pakāpeniski arī būvējas virsū visi mūsdienīgas zīmolvedības atribūti un pat vēl vairāk. Kopumā jau šobrīd pasaulē pēdējo 10 -15 gadu pilsētu un valstu jautājumos gan stratēģu, gan praktizējošu akadēmiķu uzskats ir, ka zīmolvedība nav varbūt, ja ne labākais, tas noteikti nav vienīgais veids, kā skatīties uz pilsētu. Bet tā noteikti ir viena perspektīva, caur kuru to analizēt vai kādā veidā apskatīt šo pilsētas, pilsētciemata vietas fenomenu," turpina Zigurds Zaķis.

"Man ir divi papildinājumi, protams, zīmolu var skatīt kā pārdošanas un atšķirīguma instrumentu, tas ir viens leņķis, bet otrs, šķiet, ļoti fundamentāls ir par piederību, par identifikāciju, par identitāti," norāda Liene Kupča. "Un tur ir gan vēsturiskas atsauces, gan arī, iespējams, pamats nākotnes zīmolu teritorijām un zīmolu tēmām,  vispār konceptam, kā skatīties uz vietu, kurā dzīvo, kurā tu vēlies zelt un plaukt. Un

attiecībā par piederību ir viena ļoti laba līdzība un to diezgan daudz arī tajos gadījumos, kuros sanāk strādāt pie pilsētu vai apdzīvotu vietu vai novadu zīmoliem, redzu, ka mēs automātiski diezgan bieži pirmo atsauci meklējam savā vēsturē. Viens no tādiem arī droši vien dzīves ziņā un automātiskajās atbildēs un refleksos iebūvētajām tādām rīcībām ir - ejam pie tautas tērpa, jo tas tad ir tas, kas mūs raksturo.

Pirmā reference ir par to, ka mēs mēģinām skatīties etnogrāfijā, bet atkal ar tādu mazliet emocionāli attālāku skatienu no tā, kā tad ir radies, piemēram, šis etnogrāfiskais tērps."

Liene Kupča, minot Alsungas piemēru, ka arī etnogrāfisko tērpu veidošanās ir jāvērtē kritiski. Tāpat arī dažādie brunčos un un jostās ieaustie raksti nav unikāli un raksturīgi tikai un vienīgi latviešiem.

"Tāpēc man šķiet veselīgi skatīties ne tik dziļi pagātnē, bet vairāk tieši uz nākotni," atzīst Liene Kupča. "(..) ir vērts meklēt tos enkurus, kas ir vietas identitāte ne tikai pieņemtajos atribūtos, zemgaļu rakstainos brunčos vai suitu trakajās drānās, bet skatīties daudz, daudz dziļāk, kas mēs esam, kā mūsu apdzīvotā vieta caur paaudzēm mūs ir izveidojis, kāpēc mēs darām šādi."

"Beigu beigās zīmols, viss, ko mēs veidojam, šis papildinājums, vieta, abstraktā daļa ir tāpēc, lai mēs ietu uz priekšu, lai mēs būtu kopā vienotāki, lai mēs varētu mobilizēt cilvēkus, lai viņi justos piederīgi," papildina Zigurds Zaķis.

"Vēl viena dimensija - uzticēšanās, kas neveidojās ātri, bet beigu beigās, lai ietu uz priekšu, lai mainītos, lai kļūtu labāki. Un tādā ziņā, līdzīgi kā kurš stāsts šeit ir šīs trīs dimensijas, vajadzīga šodiena, pieskaršanās pagātnei, kas iedod arī šo atbilstību vai uzticamību, bet beigu beigās tam vektoram ir jāiet uz priekšu, jo tas ir par nākotni arī šajā konkrētajā sabiedrībā." 

"Ļoti precīzi pieskarties nākotnē, nevis tajā iekaukties, kā tas reizēm notiek," atzīst Liene Kupča.