Cikla "Zīmolstāsti.lv" noslēdzošā raidījuma tēma - Latvijas valsts zīmols. Stāsta komunikācijas stratēģis Zigurds Zaķis un reklāmas aģentūras "Nord DDB" direktors Andris Rubīns.

"Man liekas, ka tēma par Latvijas zīmolu atgriežas katrus četrus, piecus gadus," atzīst Zigurds Zaķis. Uzskatu, ka zīmols nav un nebūs valsts tēla veidošanas instruments, tas var būt daļa no mērķu sasniegšanas instrumenta.

Viņš skaidro, ka priekšstats valsts zīmolu radās deviņdesmitajos gados no citu valstu aktivitātēm tā brīža zīmolvedības koncepciju ietvaros. Šķitis, ka komerciālās darbības salīdzinoši veiksmīgo pieredzi tobrīd zīmolvedībā, īpaši no finanšu vērtējuma perspektīvas, varēs pārnest un izmantot valsts zīmola veidošanā.

"Bija virkne veiksmīgu piemēru, kur arī atsevišķās valstīs tas izdevās deviņdesmitajos gados. Spānijā, pat Igaunija pamēģināja, bet ātri vien saprata šīs pieejas ierobežoto instrumentāriju. Bija daudz neizdevušos eksperimentu," komentē Zigurds Zaķis un atzīst, ka zīmolvedības būtība ir būtiski mainījusies kopš 90. gadiem.

"Gan pilsēta, gan valsts ir daudz sarežģītāka sociālā konstrukcija, ja tā var teikt, nekā vienkārši produkts, pakalpojums," turpina Zigurds Zaķis. "90. gadi bija sākums zīmolvedībā šeit un arī visā pasaulē bija mode uz šo lietu, bet tā mode ap 2000. gadu mazinājās, tomēr laiku pa laikam mēs pie tā atgriežamies. Ik pēc 4 - 5 gadiem mēs meklējam jaunu zīmolu, jaunu devīzi, kaut ko jaunu, tādā komunikācijas līmenī, nevis dziļākā, stratēģiskā līmenī."

"Latvijas zīmola stratēģija, apzināti, mērķtiecīgi iesaistot pietiekami daudz dažādas puses, kas nozīmē gan valsts organizācijas, ministrijas, dažādu nozaru asociācijas ir faktiski veidotas cik es zinu, neatkarīgās Latvijas laikā divreiz," atzīst Andris Rubīns "Pirmā reize bija 2008. gadā. Tika izveidots pirmais nozīmīgākais Latvijas zīmola stratēģiskais dokuments, Latvijas institūtam piesaistot Saimonu Anholtu, vienu no zīmola atpazīstamākajiem ekspertiem."

Secinājums bija: Latvija savam mērķtiecīgam zīmolam vēl nav gatava. Savukārt Latvijai ir tāds kolosāls zīmols, kā galvaspilsēta Rīga, kura gan ir mārketējama, ceļama gaismā un tas bija atspēriena punkts, uz kura bāzes tapa "Live Riga". 

"Vienlaikus viņš teica, ka Latvija ir Rīgas plaušas, Latvija ir brīnišķīgs dārzs ap Rīgu, un, ja Rīgā viss notiek, tad Latvija ir tā vieta, kur cilvēki var atgūt spēkus, enerģiju, vienalga, vai tas ir mežs, vai tā ir kāda mazpilsēta, vai pludmale, kas tādām rietumeiropiešu acīm faktiski joprojām ir diezgan neskarta daba, neskarta civilizācija," atzīst Andris Rubīns. "Līdz ar ko Latvijas zīmols, kas pamatā tajā laikā vēl tika orientēts uz tūrisma piesaisti, mazāk varbūt uz investīciju vai talantu piesaisti, tika pozicionēts kā vieta, kuru vērts baudīt nesteidzoties."

"Tātad Rīga kā centrs, kur patiešām kultūra pulsē - ir studijas un bizness, kas pārstāv ja ne lielāko daļu Latvijas, tad ir ļoti nozīmīga daļa. Pārējā Latvija kā tāds dārzs vai tāda jauka rekreācijas zonas," turpina Andris Rubīns. "Manuprāt, tajā laikā tas bija pietiekami godīgs vērtējums, bet, protams, vienā brīdī sevišķi šis tūrisma virziens par nesteidzīgu izbaudīšanu pārlieku nepalīdzēja ne Latvijas Investīciju aģentūrai, domājot par biznesa partneru piesaisti, jo nesteidzīgums ir brīnišķīga vērtība tūrismam, bet ar to ir grūti izkonkurēt citas valstis biznesa pasaulē, kur tomēr tas ātrums, elastība, temps ir svarīgs kritērijs."

Mērķtiecīga stratēģija ir bijusi 2008. gadā un apmēram piecus gadus to ievēroja. 

"Otrā reize ir 2020. gads, kad Latvijas Investīciju attīstības aģentūra, sadarbojoties ar visām iespējamajām ārējā tēla padomē esošajām struktūrām, tajā skaitā Ekonomikas ministriju, Kultūras ministriju, Ārlietu ministriju, apstiprināja jaunu stratēģisko vadlīniju dokumentu, kurš pagaidām joprojām stāv plauktā. Pagaidām tiek veikti ne pārāk sekmīgi iepirkumi par to, kad un kādā veidā šo stratēģisko virzienu Latvija varētu ieviest dzīvē," turpina andris Rubīns

Viņš piekrīt, ka Latvijā konsekventa stratēģiski zīmola vadība nav bijusi pārlieku regulāra parādība, lai gan ir kaut kāds periods bijis, kad esam centušies to darīt.

"Pasaulē divas pārliecības, viena saka, ka valsts zīmols ir pārāk sarežģīta konstrukcija, lai to skaidri definētu un pie tā arī turētos. Un otra pasaules daļa tomēr uzskata, ka valsts zīmolu, pat, ja tā veidošanas process ir daudz komplicētāks, tomēr pie tā mērķtiecīgi strādājot, kā to dara neskaitāmas valstis - Kanāda, Islande, Dānija, Somija, Igaunija - mēs varam atrast gana daudz," atzīst Andris Rubīns.