Raidījuma temats - zīmols un mīts, kā, būvējot šolaiku zīmolus, tiek izmantoti vēsturisku priekšstatu elementi, kuriem nav tiešas saistības ar attiecīgo uzņēmumu vai produktu, bet kas to sasaista ar kāda pagātnes perioda un attiecīgā dzīves modeļa uztveri. Kāpēc mūsu izvēli ietekmē gada skaitlis vai attiecīgi stilizēts šrifts un attēls uz etiķetes, saruna ar smaržu blogeri un kādreizējo reklāmas aģentūras "Sachi Sachi" radošo direktori Mariku Rozenbergu un reklāmas aģentūras "Nord DDB Riga" radošo direktoru Vairi Strazdu.

Kuri būtu spilgtākie piemēri no pasaules prakses, kas orientējas uz priekšstatu par vecajiem, labajiem laikiem vai "zelta laikmetu" un meklēt tur to savu zīmola tēlu?

"Man liekas, ka tas ir parasti saistīta ar kādām amatnieku nozarēm, kur ir tradīcijas, kuras patiešām ir, vai nu tieši šim zīmolam, vai vispār šai profesijai, piemēram, šai amatnieku nozarei. Tas ir alus, protams, vīna darītavas, tur var droši vien simtiem nosaukt slavenus zīmolus, kuri to izmanto. Un tas ir tāpēc, ka viņi var teikt ar savām tradīcijām, par pieredzi, kas viņiem ir šajā nozarē, un tas cilvēkiem acīmredzot ir svarīgi," vērtē Marika Rozenberga. "Tāpat arī parfimērijas nozarē ir tiešām zīmoli, piemēram, Itālijā "Santa Maria Novella", kas saka, ka ir 800 gadus vecs, jo tajā laikā tur bijis dominikāņu klosteris un turpat ir arī veikals, un tas ir izveidojies no aptiekas, kas tur tiešām jau simtiem gadu ir bijusi šajā vietā Florencē. Protams, ka visas tehnoloģijas ir diezgan izmainījušās, nav tā, tur joprojām sēž moki un kaut vai ar ķīmiķo, bet viņi izmanto šo stāstu, un tam ir arī zināms pamats."

"Domāju, ka kaut kādā ziņā vēlme pēc vēstures ir pavisam arī varbūt pragmatiska, ja tu vari apliecināt, ka tev ir pieredze, kura ir krājušies gadu desmitiem, un tādā veidā tu esi audzējis savu biznesu un savu produktu attīstījis, visticamāk, kaut ko saproti savā nozarē," papildina Vairis Strazds. "Tas nav tikai ar baudāmajiem zīmoliem, bet arī visnotaļ tehniski, gan autobūve, gan fototehnikā. Tie zīmoli, kuriem ir kaut kas rādāms un atgādināms par savu vēsturi, viņi no tā nekautrējas.

Neatkarīgi no tā, kā šobrīd varbūt tas uzņēmums ir mainījies un cik atšķirīgs ir piedāvājums no tā, kāds tas bija pirmsākumos, sākotnējais nosaukums un vizuālā identitāte joprojām ir atpazīstama. Vienalga, vai tas būtu BMW vai "Cannon" vai "Leica", vai citi ražotāji."

Latvijas gadījumā ir pagātne, kuram mums tika atņemta un kurā ir vēlēšanās atgriezties. Tā ir saprotama no vēsturiskās atmiņas viedokļa. Zīmoli, kam ir šī reālā pagātnes pieredze, tie ir patiešām to daudzos gadījumos pozitīvi izmantojuši. Un tiem, kuriem reāli nav, ir saprotama vēlme šai pagātnē tā vai citādi arī sevi piepulcināt. Bet arī Latvijā var redzēt saistību ar produktiem, kam ir amatnieciskuma pieskaņa.

Marika Rozenberga vērtē, ka cilvēki ilgojas pēc kādiem laikiem, kur nav dzīvojis, bet par kuru ir priekšstats, ka tur viss bija brīnišķīgi. Sliktais laika gaitā aizmirstas un zīmoli to izmanto.

"Droši vien, ka mūsu Latvijas situāciju pastiprina tas pārrāvums, ka mums ilgu laiku ne tikai nebija pieejams tas zelta laikmets vai sajūta, ka viņš tepat vien ir, bet tas pilnīgais pārrāvums ar jebkādu normalitāti. Un jebkas normālais bija pieejamas ne tikai kaut kādā citā laikmetā, bet arī fiziski aiz citām robežām, kaut kur ļoti tālu gan laikā, gan telpā," uzskata Vairs Strazds. "Kad parādījās iespēja kaut cik tam tuvoties, kaut kādai normalitātei un sajūtai par skaistu dzīvi, tad pagātne ir viens acīm redzams avots, kur viņu smelt. Par laimi, mums vēsture ir pietiekami dziļa, tu vari paņemt gan no ulmaņlaikiem, gan no 16. gadsimta, gan 18.gadsimta."

Runājot par zīmolu veidošanu atjaunotās Latvijas uzņēmumos, Vairis Strazds atzīst, ka 90. gados ir bijis "jautrs mikslis no visa. Tur bija ne tikai rudzu vārpas, kas tradicionāli saistītos ar Latviju, tur bija arī pirmā pieredze ar Rietumos būvētu servisu, klientu apkalpošanu, ar kaut kādām attiecībām, kas nav tikai vizuālas vai ārējas".

"Kad parādījās "Statoil" degvielas uzpildes stacijas un viens otrs preses izdevums, tāds glancētas, tad, es domāju, nostalģija pārstāja būt vienīgais, pēc kā mēs atpazīstam kaut ko, kas liecina par to normālo, foršo dzīvi.

Daļai cilvēku, es domāju, arī kaut kāds efekts no neatkarības saistījās arī ar to, ka beidzot bija pieejams tas, kas pirms tam pastāvēja melnajā tirgū pirātisku ierakstu formā. Un tagad beidzot varēja ieiet veikalā un nopirkt kompaktdisku ar jebkuru savu iecienīto mākslinieku, kuru pirms tam tu kaut kā biji pārrakstījis un kopējis un mēģinājis iegūt kā tādu dārgumu,"  vērtē Vairis Strazds.

Daži zīmoli izvēlējās nostalģisku ceļu un daži - jaunbūves ceļu. Daži izvēlējās tādu tautisko kiču, un viņš acīmredzot arī darbojas pat bez īpašas konkrētas atsauces, gan uz vēsturisko laiku, gan uz konkrētiem vēsturiskiem artefaktiem. 

"Ķirsons uzbūvēja savu zīmolu "Lido"  visnotaļ tādā jaunrades ceļā. Jā, tur droši vien ir kaut kas no nostalģijas, tur ir kaut kas arī no padomu priekšstata par to, kas ir garšīgi un kas ir skaisti, tomēr tā sajūta ir, ka tas zīmols ir sanācis autentisks, neskatoties uz to, ka viņā ir nolasāmas vesela kaudze visādu ietekmju. Un visādi, iespējams, kultūras citāti, tomēr tas jaunrades aspekts visā liekas visinteresantākais, nevis atsauce kaut kādu konkrētu zelta laikmetu," atzīst Vairis Strazds.

Rozenberga uzskata, ka šī zīmola vizualitāte un stils ir izaudzis no galvenajiem viņu produktiem, proti, no tiem ēdieniem, kas ir tie latviešu virtuves it kā iedomātie pamatēdieni - kartupeļi ar karbonādi un kāpostiem vai kotleti, vai kaut ko tamlīdzīgu.