Daudzi mūsu priekšstati par latviešu kultūru un vēsturi sakņojas 19. gadsimtā, tas ir bijis ne tikai garš un bagātīgs laikmets notikumu un personību ziņā, bet arī laiks, kad radīts bet viens vien mīts par vēsturi un to, kādi bijuši latvieši un latviešu nācijas veidošanos. Šoreiz grāmatu sērijā “Latvijas vēstures mīti un versijas” Māris Zanders pievēršas 19. gadsimta vēsturei Latvijas teritorijā.

Šo periodu parasti dēvējam par to, kurā sakņojas tradicionālie priekšstati par latviskumu. Tomēr te valda daudz mītu, sākot ar jaunlatviešu kustību, dzimtbūšanas atcelšanu, beidzot ar mazzināmām personībām, kurām bija liela ietekme uz tā laika dzīvi.

Arī raidījumā Zināmais nezināmajā sarunās žurnālists Māris Zanders un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs.

Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” sestā grāmata – Mārtiņa Mintaura un Māra Zandera kopdarbs “U. c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie” – veltīta Latvijas 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses vēsturē un kultūrā maz pamanītām vai piemirstām, bet nozīmīgām personībām, kā arī vēstures procesiem un epizodēm, kas ir aizmirstas, nepietiekami novērtētas vai novērtētas ačgārni.

Kā jau ierasts, grāmata tapusi, žurnālistam Mārim Zanderam uzdodot vēsturniekam āķīgus un dažkārt pat provokatīvus jautājumus. Un tā šoreiz uzzināsiet, kāpēc mums, latviešiem, ir svarīgi zināt 19. gadsimta vēsturi; kāpēc tiek aizmirsta baltvāciešu loma latviešu valodas un literatūras pamatu likšanā; kāda bija pirmo latviešu literātu loma nacionālās atmodas sagatavošanā; kāpēc ir svarīga lubu literatūra; kas bija pirmie (aizmirstie) latviešu kapitālisti un kā viņi atbalstīja latviešu kultūru; kā un kāpēc notika latviešu nācijas konstruēšana; kāpēc tik maz zinām par sieviešu lomu 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā; kas būtu tālāk, ja nebūtu bijis Pirmā pasaules kara; kā 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mantojums ietekmēja turpmāko notikumu gaitu; vai 15. maija valsts apvērsums mainīja Latviju tik ļoti, kā ir pieņemts domāt; vai autoritārais režīms palīdzēja sagatavot sovjetizāciju; kādēļ joprojām tic baumām par Latvijas politiskās elites nodevību 1939.–1940. gadā?

Kā mūsdienu notikumu kļūst par vēsturi?

Šobrīd ikdienā jau esam sākuši lietot apzīmējumus "pirms Covid" un "pēc Covid", lai gan pavisam nesen saskarāmies ar ierobežojumiem un pašizolāciju, jau tagad tā sāk šķist kā vēsture. Kā uz to raugās pētnieki un kad patiešām varam novilkt kādu pagātnes un tagadnes robežlīniju?

Pati vēstures definīcija jau nosaka to, ka vēsture ir kaut kas tāds, kad pret pagājušajiem notikumiem veidojas distance. Mēs savukārt uz šiem notikumiem varam atskatīties un veidot pret tiem kādu attieksmi. Šādi skaidro Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Edmunds Šūpulis. Mēs sarunājamies par to, kā mūsdienās tiek dokumentēta vēsture un vai par neseno Covid-19 pandēmiju varam teikt, ka tā ir vēsture.

Droši vien daudzi no mums savas ikdienas gaitas dokumentē grāmatnīcās iegādājamos plānotājos. Arī es esmu iecienījusi savas gaitas fiksēt šādā plānotājā, sarakstot tajā arī teātra apmeklējumus. Covid-19 pandēmijas laikā plānotajiem apmeklējumiem nācās pārvilkt svītru un pierakstīt klāt ar lieliem burtiem - ATCELTS. Manu ikdienu tas, protams, mainīja. Bet cik svarīgas šādas plānotāja lappuses vai viss plānotājs būtu pētniekiem? Vai tas iedotu kādu vērtīgu informāciju par laiku un apstākļiem, kādus piedzīvojām pandēmijas laikā, vai arī tie būtu lieki dati jau tā lielajā datu pārbagātībā?

Edmunds Šūpulis norāda, ka nozīme šādiem materiāliem būtu gan, jo šobrīd nevar paredzēt, kādi dati nākotnē noderēs. Drīzāk ar šādām plānotāja lappusēm vai citiem priekšmetiem datus varētu ietekmēt, jo tas liktu pētniekiem uzdot jautājumu - kāpēc mēs vienus vai otrus priekšmetus esam uzskatījuši par svarīgiem. Cits jautājums - kā to visu saglabāt un ko par šo laikmetu vēlēsimies uzzināt?

Ja runājam par datu saglabāšanu, tad pašlaik vēsture gar mūsu acīm slīd sociālajos medijos. Tur teju ik dienu parādās ukraiņu karavīru veidoti video vai, piemēram, daudziem atmiņā varētu būt palicis šis - internetā izplatītais video, kā ukraiņu bērni bumbu patvertnē dzied līdzi “Eirovīzijas” dziesmu konkursā uzvarējušai dziesmai no Ukrainas - “Stefania”.