Dopinga kontrole, sportistu fiziskās sagatavotības progress un optimālās slodzes noteikšana. Tāpat arī gluži gluži ikdienišķa sekošana līdzi savām fiziskajām aktivitātēm. Par to, ka sportā precīzi jāmēra sacensību rezutlāti šaubu nav. To pašu var teikt arī par treniņa procesu. Tā vien liekas, ka nu jau mūsu rīcībā ir mērierīces, ar kurām iespējams noteikt teju visu - cik ātri skrienam  un elpojam, vai sirdsdarbība slodzes laikā ir sasniegusi maksimumu, kā arī, cik tad procenti mūsos ir muskuļu un cik tauku. Sporta medicīna mūsdienās ļauj fiksēt daudz un dažādus datus, izmantojot īpašas mērierīces. Kā tās strādā un ko sporta laboratorijā ir iespējams uzzināt par savu ķermeni, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Olimpiskās vienības ārsts Jānis Kaupe un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas Sporta laboratorijas vadītājs Edgars Bernāns.

Senākie dopinga līdzekļiem sporta vēsturē

Kopš senatnes cilvēki ir lietojuši stimulatorus, lai samazinātu nogurumu, bet līdz pagājušā gadsimta vidum tā netika uzskatīta par ko sliktu un aizliegtu praksi. Līdz 1968. gada Olimpiskajās spēlēs pirmo reizi notika sportistu dopinga kontrole. Vairāk par dopinga vēsturi sportā stāsta sporta ārsts Andris Vāvere.

Amfetamīnu kā efektīvas zāles, kas uzlabo fizisko izturību Otrā pasaules kara laikā izmatoja britu, vācu, japāņu un amerikāņu kareivji. Pagājušā gadsimta 50. gados šo vielu kā līdzekli, kas samazina nogurumu fiziskās slodzes laikā, iepazina arī sportisti – itāļu riteņbraucēji to devēja par bumbu, bet nīderlandiešu velosipēdisti par – atomu. Taču jau kopš sirmas senatnes cilvēce ir meklējusi līdzekļus, kas veicina fizisko izturību. Sertificēts sporta ārsts Andris Vāvere atzīst, ka jau antīko grieķu olimpisko spēļu atlēti lietojuši brendija un vīna kokteili, halucinogēnas sēnes un strihnīnu, skandināvu karotāji – muskarīnu saturošas sēnes, Andu kalnu iedzīvotāji Dienvidamerikā zelēja kokas lapas, bet meksikāņi no kaktusa Peyote ieguva strihnīna efektu.

Starptautiskā Olimpiskā Komiteja pirmo obligāto dopinga kontroli ieviesa ziemas olimpiskajās spēlēs Grenoblē 1968. gadā un tā paša gada vasaras olimpiskajās spēlēs Mehiko. Interesanti, ka no 86 dopinga testiem, kas tika veikti 1968. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Grenoblē, Francijā, neviena sportista analīzēs šīs vielas neatrada, savukārt Mehiko tika veikti 667 dopinga testi, un vienam atlētam šīs aizliegtas vielas konstatēja.

Kā viens no skumjajiem stāstiem par dopinga postošo ietekmi uz sportisku veselību ir zināms kā bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas lodes grūdējas Heidi Krīgeres gadījums. Viņa jau kopš 16 gadu vecuma lietojusi anaboliskos steroīdus tik lielā daudzumā, ka jaunās meitenes ķermenī notika pamatīgas hormonālas izmaiņas. Jāpiebilst, ka jaunietei pati nezināja, ka viņai tiek doti šie aizliegtie līdzekļi. Muskuļu masa pieauga, treniņi notika līdz pilnīgam spēku izsīkumam. 1986. gadā Krīgere kļuva par Eiropas čempioni, 1991. gada izstājās no lielā sporta, veica dzimuma maiņas operāciju un tagad zināma kā Andreass Krīigers, un atklāti runā par savu pieredzi dopinga lietošanā.