Raidījumā Zināmais nezināmajā pavisam nedaudz par mīlestību un sirdslietām. Meklējam atbildi uz jautājumu, kāpēc tieši sirds ir kļuvusi par mīlestības un kaisles simbolu? Zinātne mums saka, ka drīzāk jau atbildīgos par pieķeršanos, iemīlēšanos un vajadzību būt mīlētam jāmeklē cilvēka smadzenēs. Tomēr sirds popkultūras un sadzīves līmenī aizvien dominē kā iemīlēšanās un kaisles simbols. Kāpēc tas tā, vērtē sociālantropologs, Rīgas Stradiņa Universitātes pētnieks Klāvs Sedlenieks un  Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta docente Ieva Lībiete.

"Antropoloģijā tradicionāli, ja mēs paskatāmies iepriekšējo laiku pētījumus, antropologi ir maz uzmanību pievērsuši mīlestībai un un un emocijām, bet vairāk ir kaut kādām citām lietām, nu, piemēram, sekss  un seksualitāte ir pētītas daudz vairāk nekā mīlestība," atzīst Klāvs Sedlenieks.

Tāpat ir vairāk pētītas citas transakcijas, kur perifērijā varētu būt mīlestība. 

"Bet antropologus jau interesē viss, kas saistīts ar cilvēkiem, un ja mīlestība vai kaisle vai iemīlēšanās ir kaut kādi kultūras artefakti, tad, protams, tas interesē antropologus," norāda Sedlenieks.

"Medicīna laikam nebūs vainojama tajā, ka mīlestība ir saistīta ar sirdi, jo pirmie, kas par to sāka runāt, bija dzejnieki.

Jau sengrieķu dzejā var atrast mīlestības saistību ar sirdi, ka tā mājo sirdī un sirds var tikt salauzta un nozagta," atklāj Ieva Lībiete.

"Man pašai personiski šķiet, ka tā doma, ka tas notiek sirdī, vienkārši skatoties pati no savām sajūtām tādā agrīnā iemīlēšanās fāzē, es reāli to jūtu sirdī, man sirds pukst straujāk, tā ir kaut kāda sajūta krūškurvī," turpina Lībiete.

Kad esam sākuši mīlestību apzīmēt ar sarkanu sirdi šodien jau tik pierakstā formā?

"Skaidri neviens nevar pateikt, kurā brīdī tas parādījies. Ir vairākas spekulatīvas teorijas. 

Kā simbols tā parādās 13.-14. gadsimtā Rietumeiropā. Man liekas ticama versija, viduslaikos mākslinieki sāka ilustrēt antīkos traktātus par anatomiju. Un kā tad senatnē apraksta sirdi? Piemēram, Aristotelis, raksta sirdij ir konusveida forma, un tā sirds galotne ir uz leju un pamatne - uz augšu.

Tāpat vēlāk to atkārto arī Klaudijs Galēns, kas ietekmīgs anatoms un ārsts nākamos 1500 gadus. Viņu medicīniskie traktāti nav ilustrēti, vai arī ilustrācijas nav saglabājušas. Pirmās medicīniskās ilustrācijas nāk no viduslaikiem (..) kur sirds parādās klasiskajā formā ar pamatni uz augšu un augšpusē redzams robiņš," atklāj Lībiete.

Sedlenieks norāda, ka mīlestība tādā romantiskā izpratnē - tāda visaptveroša, skaista, kā to saprot Rietumu kultūrā, citās kultūrās ir mazumā. Bet arī Rietumu kultūrā šis uzskats nemaz nav tik sens. Vēl Viktorijas laikmetā, 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. britu sabiedrībā pastāvēja uzskats, ka sekss saistās ar laulību vai bordeļa apmeklējumu, bet arī cilvēku, kuru cēli mīli, tas neiet kopā. 

"Tā cēla mīlestība ir tā tīrā, kurā sekss neiesaistās, un šīs lietas visu laiku mainās un dažādi dažādās sabiedrībās un dažādās situācijās," atzīst Sedlenieks.

Sedlenieks atklāj, ka romantiskā mīlestība bijusi arī antīkajā pasaulē, Senajā Grieķijā. Romā, Ķīnā, arī Japānā un Indijā sastopam kaut ko ļoti līdzīgu. Tikai kas ir interesanti, to mēs sastopam ārpus laulības. 

"Antīkajās pasaulēs un ļoti daudz kur citur mīlestība ir kaut kas pretējs laulībai, un Seneka, pat seno romiešu filozofs, saka, ka, ja tu jūti pret sievu kaislīgo mīlestību, tas ir pielīdzināms laulības pārkāpšanai,"  tā Sedlenieks.

Savukārt medicīnas vēsturē, sākot jau no antīkajiem laikiem, līdz pat 19. gadsimtam, tā ir arī traktēta kā slimība.

"Jau Galēns, kas bija romiešu ārsts 2.gadsimta, mīlestības slimību jeb mīlestības kaiti definē kā pataloģiju, tikai viņš to rosina nošķirt no īstām slimībām, tā būs tā neīstā, piemēram, no melanholijas, kas rodas, tiešām atsaucoties uz viņa teoriju, no melnā žults pārprodukcijas," skaidro Lībiete.

Mīlestības kaiti Galēns ieteicis diagnosticēt, izmantojot pulsu. 

"Teiksim, turēt vājiniekam roku uz pulsa, tad ar viņu mierīgi runāt un tad ik pa brīdim, piemēram, mēģināt piesaukt aizdomās turētā iemīlētā vārdu, ja pulss šajā brīdī paātrinās, tad tiek diagnosticēta "mīlestības kaite", nevis kaut kāda īsta saslimšana," atklāj Lībiete.

Līdz pat 4.gadsimtam tā tiek aprakstīta kā vaina, kas ir jānošķir no īstajām slimībām. 

"Pirmais ārsts, kas šo mīlestības kaiti jau kā tādu atsevišķu slimību minējis, ir Oribasijs. Viņš jau vairs nesaka, ka tā ir kaut kāda neīsta slimība, tā ir gluži īsta slimība. Un viņam bija diezgan labi aprakstīts, kā tas izpaužas. Skaidrs - bezmiegs un skumjas, viņš arī piebildis, ka šiem pacientiem raksturīgs tukšs skatiens, sausas acis un skropstu plikšķināšana," iepazīstina Lībiete.

Kā ārstēšanas metodes viņš ieteicis visai patīkamas lietas - vīns, vannas, pasīvas kustības, tāpat viņš ieteicis atturēties no teātra un mūzikas. Tas varētu nākt par sliktu. "Visinteresantākais viņa piedāvājums bija, beigu beigās, ja nu kas, der arī šos mīlētājus stipri pārbiedēt, radīt viņiem šoku," stāsta Lībiete.

Orhidejai nepieciešams sagaidīt savu sēni

Dabā daudzu sugu starpā pastāv mijiedarbība jeb simbioze. Attiecības divām sugām var būt abpusēji izdevīgas, bet citreiz labumu var gūt tikai viens. Taču neparasta situācija veidojas, kad sugas viena otrai ir absolūti nepieciešamas. Šāds ir stāsts par orhidejām un sēnēm. Lai orhidejas uzdīgtu, tām nepieciešamas sēnes, un orhidejas ir gatavas gaidīt ilgi. Ja izdosies sagaidīt, ieraudzīsim retos un krāšņos ziedus. Orhideju un sēņu draudzību plašāk skaidro Nacionālā botāniskā dārza Augu ekofizioloģijas nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Gunta Jakobsone.

Savvaļas orhidejas ir augi, kuru ziedi pārsteidz ar dažādo formu, krāsām un smaržu. Tikpat neparasti ir to nosaukumi – smaržīgā naktsvijole, dzeltenā dzegužkurpīte, mušu ofrīda. Taču ne mazums no mums būs saskārušies ar aicinājumu neplūkt skaistos ziedus, jo orhidejas ir aizsargājami augi. Ja palūkojas uz krāšņajām ziedkopām, tiešām var teikt, ka orhidejas ir izredzētas savā skaistumā, tomēr tas nav vienīgais iemesls, kāpēc orhidejas ir aizsargājamas. Visa būtība slēpjas tajā, ka orhideju sēklu uzdīgšanai nepieciešama specifisku apstākļu kombinācija, bet vislielākā loma tajā ir sadarbībi ar sēni, un šīs sēņu un augu savstarpēji labvēlīgās attiecības sauc par mikorizu.

Nacionālā botāniskā dārza Augu ekofizioloģijas nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Gunta Jakobsone rāda attēlus, kuros redzamas orhideju attīstības stadijas – sēkla, tad pirmbumbulis ar izaugumiem, kas uzņem dažādas vielas un mitrumu, vēlāk jau dīgsts un pirmā īstā sakne. Bet no brīža, kad orhideja uzdīgst, līdz brīdim, kad tā uzzied, var paiet vairāki gadi, tāpēc, noplūcot orhidejas, ir skaidrs, ka tajā pašā vietā tās tik drīz vis atkal neieraudzīsim.

Cilvēku pasaulē, lai sagaidītu savu vienīgo un iecerēto, dažkārt ir jāgaida gadiem un jāapbruņojas ar lielu pacietību. Orhideju gadījumā ir līdzīgi – nereti sēni, kura spētu ar saviem pavedieniem jeb hifām iespiesties auga sakņu mizas šūnās un tādā veidā orhidejai palīdzēt ar barības vielām, neizdodas satikt uzreiz, un Guntas Jakobsones pieminētajai cilvēku ietekmei uz biotopiem šajā visā ir liela nozīme. To, vai orhideja pati par sevi ir pacietīga, viennozīmīgi pateikt grūti, taču daba mēdz parūpēties, lai orhideju sēklas spētu izturēt šo gaidīšanas procesu.

Gunta Jakobsone stāsta, ka dažas orhidejas varētu izaudzēt arī mājas apstākļos. Varbūt ne gluži no sēklas stadijas, bet vēlākiem orhidejas attīstības posmiem gan. Vēl būtiski piebilst, ka tāpat kā jebkurās attiecībās arī orhidejas un sēnes dzīvē devēji un ņēmēji ir abi, un tas vēlreiz pierāda, ka gaidīt un satikties izdevīgi ir abiem organismiem.