Vārds var celt un vārds var sagraut – kā 20. un 21. gadsimta sabiedrība izvēlas vārdus, kādos apzīmē cits citu? Vai demokrātiskā sabiedrībā izteiksmes brīvība beidzas tur, kur sākas otra tiesības, un vai pašcenzūra ir nepieciešama pilnvērtīgi funkcionējot dažādā sabiedrībā? Kāda ir vēsture tādiem vārdiem kā "žīds", "čigāns" un "nēģeris", un kādu procesu un parādību ietekmē tautību apzīmējumi mainījušies?

Par to mūsu saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Andreju Veisbergu, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči un Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes prodekānu Mārtiņu Dauguli.

Zināms vadmotīvs šim raidījumam bija 2021. gadā gan Latvijas Radio 3 Klasika, gan Latvijas Televīzijā pasaulslavenās operdziedātājas Elīnas Garančas norādītais, ka "mūsdienu demokrātijā mums nevienam vairs nav tiesību brīvi izteikties". Dziedātāja šo domu pamatoja, sakot, ka šobrīd vairs neesot iespējams ne par ko pajokot, pasmieties, jo visu laiku esot risks, ka pēkšņi kādu aizskarsi. Tas gan nenozīmē, ka ir jābūt rupeklim, taču, pēc Garančas domām, ikvienam vajadzētu būt tiesībām brīvi izteikties.

Pievēršoties vārdu “ebreji” un “žīdi” lietojumam, sazināmies ar vēsturnieku, muzeja “Ebreji Latvijā” direktoru Iļju Ļenski, kā arī Starptautiskās Romu apvienības prezidentu Normundu Rudēvicu, lai noskaidrotu viņu viedokli.

Zināms, ka vēl pirms nacistiskās Vācijas okupācijas Latvijā vārds “žīdi” tika lietots, taču nacistu propagandas ietekmē šī vārda konotācija spēcīgi izmainās, to ļoti sekmēja dažādi izdevumi, piemēram, 1942. gadā uzņemtā filma “Sarkanā migla”, tās režisors un scenārija autors ir Konstantīns Tumilis-Tumilovičs, savukārt tekstu ierunājis aktieris Artūrs Dimiters. Tad nu šī aizkadra balss vēstī gan par žīdu boļševikiem gan žīdu komunistiem, kuri tad ir vainojami pie Latvijas okupācijas 1940. gadā, bet filma noslēdzas ar vācu karaspēka ienākšanu Rīgā, un karaspēks, protams, tiek attēlots kā latviešu tautas atbrīvotājs no boļševiku uzspiestajām ciešanām. Tāpat tika radīti antisemītiski plakāti ar uzrakstiem “Žīds nepieder pie jums. Sviežiet viņu laukā!”, kā arī grāmata “Baigais gads”, kas atkal – visu vainu par boļševiku noziegumiem 1940./1941.gadā uzvēla žīdiem.

Profesore Lidija Leikuma no Latvijas Universitātes uzskata, ka "žīds" ir normāls etnonīms, un tikai tāpēc, ka šī vārda konotācija mainījusies Otrā pasaules kara totalitāro režīmu un to propagandas ietekmē, mums nevajadzētu to turpināt. Attiecīgi "žīds" būtu normāli lietojams vārds. Savu viedokli viņa paudusi arī raidījumā "Grāmatai pa pēdām", stāstot par grāmatu tirgotājiem, kuri no Lietuvas ieveda grāmatas Latvijas teritorijā latīņu drukas aizlieguma laikā Latgalē no 1864. līdz 1904. gadam.