Tā nav zivs. Tas ir neparasts dzīvnieks, kas nav īpaši mainījies 380 miljonu gadu senā vēsturē. Mūsdienās – delikatese, un to zveja aizvien ir kultūrvēsturiska tradīcija dažos piejūras ciemos. Ko zinām par šiem apaļmutniekiem – nēģiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” pētnieks Kaspars Abersons.

"Nēģis ir anadroma ceļotājzivs, tā ir zivs, kas barojas jūrā un nārsto saldūdeņos. Runa ir par upes nēģi," skaidro Kaspars Abersons.

Pētnieks norāda, ka, runājot par nēģiem, ir divas skolas – viena tos pieskaita apaļmutniekiem, otra skola saka, ka tas nav gluži pareizi un dalīšanai pieiet citādi, sakot, ka zivis ir nevis sistemātiska vienība no akadēmiskās sistemātikas viedokļa, bet zivis ir bioloģiska vienība – ūdens organismi, kas dzīvo galvenokārt ūdeni, elpo galvenokārt ar žaunām, ir mugurkaulnieki un tiem ir locekļi bez locītavām. Nēģis šeit pilnībā iederas.

"Arī no likuma viedokļa nēģis ir zivs. Pret viņu zvejniecības likums un citi likumi, kas saistīti ar zvejniecības regulēšanu, attiecas kā pret zivi," norāda Kaspars Abersons.

"Nēģis ir zivs un nav zivs," vērtē pētnieks. "Vienalga, kurā ailītē viņu ierakstām, svarīgāks, kas viņš ir, kā uzvedas, kā resursus izmantojam."

Cecīlija – abinieks, kas it nemaz nelīdzinās citiem abiniekiem

Kā gaiši pelēki paresni gumijas striķīši - tādas izskatās ūdenscecīlijas, kas pieder bezkājaino abinieku kārtai. Šie dzīvnieki dabiskā vidē mitinās Centrālamerikas saldūdeņos, bet divi eksemplāri uzturas Rīgas Zooloģiskajā dārzā.

Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza zooloģe Ginta Jansone tikko pabarojusi  divas ūdens cecīlijas, gaiši pelēkus radījumus, kam abi gali vienādi, jo kustoņa acis ir tikai blāvi gaiši punktiņi. Ir palaimējies, ka varu dzīvniekus vērot caur akvārija stiklu, kur cecīlijas baksta ar purnu sava mitekļa teritoriju, parasti šie bezkāju abinieki ierokas gruntī un nav pamanāmi, tik uz barošanas laiku kļūst aktīvi. Kopā ar Gintu Jansoni un Zooloģiskā dārza saziņas līdzekļu koordinatoru Māri Lielkalnu, fonā skanot circeņiem un vēlāk vardei, zoodārza abinieku audzētavā iepazīstam šo eksotiskos kustoņus, kas izskatās kā čūskas, zuši vai pamatīgu apmēru sliekas, bet nepieder nevienai no iepriekšminēto dzīvnieku klasei.

Pasaulē no vairāk nekā deviņiem ar pusi tūkstošiem abinieku cecīlijām ir zināmas aptuveni 200 sugas. Dažas no tām ir arī indīgas un par to signalizē ar košo – sarkano vai dzelteno – ķermeņa krāsojumu. Savukārt tādi kā Rīgas Nacionālajā Zooloģiskajā mītošie radījumi un vēl citas cecīliju sugas ar neuzkrītošu krāsu, ierokoties ūdenstilpes dūņās vai uz sauszemes – augsnē,  ar savu slēpto dzīvesveidu maskējas no citiem dzīvniekiem, kuri vēlētos izmantot cecīlijas savā barības sortimentā.

Mūsu Zoodārzā ūdens cecīlijas mīt kopš 1996. gada un savulaik bija novietotas arī tropu mājā, bet slēptā dzīvesveida dēļ apmeklētāji, tās varēja pamanīt tik barošanas reizēs. Tagad divi cecīliju tēviņi mīt abinieku audzētavā.