Ūdens vidē cilvēks ir tikai ciemiņš un arī tad uz ļoti īsu brīdi, taču ir dzīvnieki, kuri vienlīdz labi jūtas gan uz sauszemes, gan ūdenī. Ir dzīvnieki, kuri lieliski pielāgojušies dzīvei kā ūdenī, tā krastā. Vienu otro šādu dzīvnieku - amfībiju itin labi pazīstam, taču ko zinām par to spēju uzturēties abās vidēs. Kāpēc evolūcija ir radījusi šādus universālus ūdens un sauszemes iemītniekus un kādi ir šo dzīvnieku paradumi, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zoologs Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš.

Zīdītāji, kuri ikdienu vada tumsā zem zemes

Kādi dzīvnieki ir pielāgojušies dzīvei zem zemes? Zināms, ka truši, lapsas, mangusti un āpši daudz laika pavada alās, bet tādi īsti pazemes dzīvnieki ir kurmju dzimtai piederīgie. Kā šie dzīvnieki ir piemērojušies šādam dzīves veidam un kā zemē rokas kurmis un kailais smilšracējs?

Apmēram 100 sugu dzīvnieki ir tādi, kas dzīvo tikai alās zem zemes, skaidro Rīgas zooloģiskā dārza informācijas daļas pārstāvis Māris Lielkalns, kad izvaicāju viņu par tiem zīdītājiem, kur piemērojušies konstantai dzīvei zem zemes, tātad kurmju un kurmjžurku dzimtai piederošiem dzīvniekiem.

Zoodārzā  var aplūkot  eksotiskos grauzējus – kailos smilšracējus, kuru dzimtene ir Āfrikas Austrumu daļa. Šiem grauzējiem nav kažoka, tie spēj dzīvot niecīgā skābekļa daudzuma vidē, apveltīti lielie zobiem, lēnu vielmaiņu  vāju redzi,  izcilu dzirdi un tausti.

Slikta redze, bet laba oža, dzirde un tauste arī ir faktori, kas nepieciešami dzīvojot iekšā zemē, tāpat arī elpošanas sistēma, gan kurmju, gan kumjžurku dzimtai ir pielāgota videi ar nelielu skābekļa daudzumu.

Arī tiem zīdītājiem, kuri daļu savas dzīves pavada alās, asins sastāvā esošais hemoglobīns, kas piesaista skābekli, darbojas intensīvāk, lai šie dzīvnieki pazemes miteklī varētu iztikt ar mazāku skābekļa daudzumu, bilst Māris Lielkalns.