Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Raidījumā Ģimenes studija sarunas ar tētiem un par tētiem. Ir noslēdzies raidījuma izsludinātais stāstu konkurss. Šodien sarunas par tematu „Apbrīnas vērts daudzbērnu ģimenes tētis”. Vai tēti paši jūtas apbrīnojami, ko nozīmē būt daudzbērnu ģimenes tētim, diskutēsim studijā ar uzņēmēju Kasparu Vendeli, teātra režisoru Alvi Hermani, žurnālistu un pasniedzēju Ediju Bošu un komponistu Ēriku Ešenvaldu, gaidot Tēva dienu.

Viņš ir izcils pavārs un nenovērtējams psihologs

Stāstu šoreiz raksta mamma Anete Urka,

nevis bērni, jo neviens no viņiem vēl neprot rakstīt. Vecākajam dēlam Jēkabam ir 5,5 gadi, vidējai meitai Adelei ir 2,5, bet mazajai Matildei 14. septembrī paliks 1 gads.

Tādu tēvu kā mūsu ģimenes tētis noteikti nav daudz. Un ir grūti pat izcelt kādu konkrētu lietu. Viņš mūsu ģimeni ir izvedis cauri grūtiem dzīves brīžiem un ar neaprakstāmu iekšējo pārliecību viņš pieņem lēmumus, kas sākumā var šķist sarežģīti, bet jau pēc brīža izrādās, cik daudz laba tas devis mūsu ģimenei. Viņš ir bijis līdzās katrās no trim dzemdībām, viņš vienmēr ir bijis ne tikai lielisks tēvs, bet burvīgs vīrs (jo bez mīlestības pilnām vīra un sievas attiecībām ģimenei izdzīvot ir ļoti grūti), viņš uzsāka mūsu ceļu no pilsētas atpakaļ uz laukiem, viņš izdomā visinteresantākos radu un draugu pasākumus, viņš ir izcils pavārs un nenovērtējams psihologs.

Raksta Agnese Baltā

Vārds''tētis'', to kā definīciju es skaidrotu - ģimenes galva, stiprā roka un grūti salaužamā sirds. Vai tad mēs bieži redzam tēti raudam? Es domāju, ka nē, vismaz es nē, tāpēc - nesalaužamā sirds. To spēj salauzt tikai bērnu asaras.

Mani sauc Agnese un manu tēti - Aivars. Vai nav skaisti - vārda sākumburts man tāds pats kā tētim. Bez manis tētim un mammai vēl ir divi dēli (mani brāļi) un trīs meitas (manas māsas). Ģimenē esam seši bērni. Visi jau ir pilngadīgi, bet man, kā jaunākajai, ir vēl ko pagaidīt. Saprotu, cik daudz nervu, mammai un tētim, mūsu dēļ ir nācies ziedot. Visi mūsu ķīviņi un strīdi. Jāizdabā katrai bērnu vēlmei. Jau no bērnības es tieku saukta par ''tēta meitiņu''- tā daudzi mani iesaukuši.

Raksta Ieva Oša

Mūsu tētis ir stingrs. Brīžiem pat par daudz. Daudz ko mums neatļauj. Tētis neļauj ākstīties pie galda un neļauj cīnīties ar kokiem. Bet viņš saka, ka vēlas, lai mēs būtu drošībā un nesavainotos. Taču, kad vasarās viņš ir darbā Rīgā, mēs laukos ļoti gaidām viņu piektdienas vakaros. Kad dzirdam mašīnu piebraucam, pidžamās un čībās skrienam tēti sagaidīt un sabučot.

Viņš vienmēr zina, kas mums visvairāk vajadzīgs. Nē, saldumus, čipsus un limonādes viņš mums pērk nelabprāt, bet nopērk mums peldēšanai brilles, lielam brālim makšķerei pludiņus, mazajam brālim flomāsterus, zīdainītim guļammaisu, bet man rudens kurpes, ja vecās par mazu.

Kad bērnudārzam jāgatavo rudens darbiņi, arī tad tētis kopā ar mums dodas meklēt ozolzīles, sūnas un zariņus, izdomā un palīdz izgatavot skaistas rudens glezniņas. Pagājušajā gadā uz Latvijas svētkiem no kartona bija jāizgatavo kāds no Rīgas namiem. Tētis man uztaisīja visforšāko Rīgas pili ar visiem torņiem, mazajam brālim – Televīzijas torni, bet lielajam – Rimi veikalu. Citi bērni varēja mūs tikai apskaust!

Liekas, ka tētis nekad nenogurst! Īsts supermens! Mēs visi viņu ļoti, ļoti mīlam! Emīlija (6 gadi) ar brāļiem Krišjāni (5 gadi), Eduardu (3,5 gadi) un Zigmundu (5 mēneši).

Supertētis. Eņģeļvectētiņš

Raksta Anna Lange

Tētis. Viens no siltākajiem vārdiem... Mēs esam seši. Trīs māsas un trīs brāļi. Daudz? Nezinu, nekad daudz neesmu jutusi. Tad jau drīzāk liela. Un stipra, un tieši caur tēti tas stiprums un spēks ienāca katrā no mums un sasēja kopā kā dzijas pavedienus, kas turas pie mājām, pie tēta, pie mammas, bet plandās katrs savos vējos.

Tēta mīlestība slēpjas. Tā nav tik tieša un tuva kā mammas. Tā druscīt kautrējas, droši jūtoties savās lomās. Sargātājs, skolotājs, padomdevējs un draugs. Taču caur šo biklo mīlestību es iepazinu nesavtību, pašaizliedzību, mērķtiecību, apņēmību, savaldību, dāsnumu.

Ja sevi mazu atceros mammas klēpī, tad lielu tēta apskāvienos. Viņa lielajās stiprajās plaukstās, kuras saslēdzās ap mani un turēja sev cieši klāt. Tādos brīžos viņš atkal mani sauca par Baci, savu mazo Bacīti. Kā bērnībā.

Tētim patika Mersedesas dziesma, kurā tik smeldzīgi skan nesauc un negaidi bagāto rudeni gan jau tas pienāks nesaukts un negaidīts. Atnāca rudens un paņēma viņu. Viņš izdzisa kā svece pērnā gada oktobrī bezgala saulainā pēcpusdienā. Supertētis. Kādam dēli vēlētos līdzināties un kādu meitas vēlētos saviem bērniem. Opis maniem māsas un brāļu bērniem, bet maniem – eņģeļvectētiņš. Pietrūka precīzi četri mēneši, lai satiktos mans tētis un mans dēls. Viņam jau vienpadsmitais mazbērns.

Raksta Austra Ālmane

Sagaidot Tēvu dienu, gribas padalīties atmiņās par savu tēti Mārtiņu Zemturu, kurš nu jau sen kā mūs, savus bērnus, vēro un no debess maliņas.

Manam tētim varu piedāvāt vairākas nominācijas: daudzbērnu tētis, Mīļais tētis, Gādīgais tētis, Jautrais tētis, Harmoniskais, Izturīgais, Daudzpusīgais tētis.

Tētis pats bija uzaudzis daudzbērnu ģimenē un laikam arī tāpēc savā ģimenē bija ieplānojis mūs - 10 bērnus. Rūpēties un apgādāt kuplo ģimeni tētim nenācās viegli, jo tika iesaukts karā un mājās bija jāatstāj sieva ar pieciem maziem bērniem. Māmiņa, baidoties par vīra likteni karā, bija iedevusi līdzi svēto rakstu vēstuli, kuru droši vien karā izmantoja daudzi cilvēki nēsājot kabatā un sirdī Dieva vārdus. Mēs domājam, ka tētis bija Dieva patvērumā visu kara laiku, jo viņš no kara atgriezās sveiks un vesels.

Pēc kara tētis laimīgi atgriezies mājās pievērsās ģimenes dzīvei , piedzimām mēs pieci pēckara bērni, kurus nācās nodrošināt ar pārtiku, apģērbu, skološanu. Viņš kā pelnītājs un ģimenes apgādnieks rūpējās, lai mums būtu viss dzīvei nepieciešamais, bet tā kā līdzekļu materiālā ziņā nebija daudz tad daudzas lietas sagādāja pats. Spēļu mantiņas, arī slēpes, ragutiņas viņš izgatavoja no koka, jo pats bija prasmīgs namdaris. Tētis mācēja arī salabot apavus, izgatavot koka tupelītes.

Tēta mīlestība pret ģimeni un bērniem staroja viņa zilajās acīs ik brīdi. Tētis vienmēr mājās braucot pārveda arī kādu „brīnumu” māmiņai: izracis neparastu puķīti, kuru atradis dabā, lai iestādītu dobītē, vai arī uz smilgām savērtas meža zemenītes.

Tētis bija arī jautrs un muzikāls, spēlēja akordeonu, prata pūst meldiņus uz mutes ermoņikas un parastās ķemmes. Bieži tētis pats kļuva par ”zirdziņu”, ļaudams mums kāpt mugurā un rāpodams pa grīdu mūs visus izvizināja. Tētis nekad nežēlojās par sūri grūto dzīvi, bet līdz pēdējā dzīves stundai domāja par savu ģimeni.

Oda labākajam tētim pasaulē

Raksta Roberts Kotāns-Pilāns (13 gadi)

Man ir māsa Rēzija (10 gadi) un mazais brālis Gabriels (4 gadi). Manu tēti sauc Ģirts un mammu – Valda. Tētis ar mammu uzsāka draudzību skolā, kad mamma mācījās 10. klasē, bet tētis 11. klasē. Man patīk dzejot un šoreiz es gribēju uzrakstīt par apbrīnas vērtu daudzbērnu ģimenes tēti.

Mūsu tētis ar trīs bērniem / Vienmēr priekšā visiem citiem.

Palīdz mammai mājas darbos, / Viss, kas salauzts, salabos.

Gatavs viņai nonest zvaigznes, / Arī kafiju pie gultas pienes.

Mammu viņš uz rokām nesīs, / Aust kad saule debesīs.

Lielveikalos pacietīgi / Gatavs gaidīt bezgalīgi,

Mūsu mammu iepērkoties, / Mīlestībā atzīstoties.

Paspēj ar mums rotaļāties, / Mājasdarbus pamācīties.

Gatavs cīņā iet par mums, / Jo mēs viņam esam lepnums.

Tētis čakli pelna naudu, / Strādā viņš ar pilnu jaudu.

Nāk no darba, laimē smaida – / Visa saime viņu gaida.

Tētim priekā acis mirdz, / Laimē staro viņa sirds,

Jo par dzīves bagātību / Pieņem mūsu mīlestību.

Tētis mums pats labākais – / Ar trim bērniem bagātais.

Vēlam viņam izturību, / Veselību, pacietību,

Varavīksnes krāsainību,

Mūsu LIELO MĪLESTĪBU! 

Dimants, nevis Imants

Raksta Elīna Gipsle

Kad piedzima mūsu trešais bērns, vienā no pirmajām apmaiņām ar īsziņām telefonā, es uzrakstīju, ka tikai pateicoties viņam mums ir trīs bērni. Jo ar viņu es vienmēr esmu drošībā. Jo ir veikti dažādi pētījumi, kas sievietei ir svarīgākais attiecībās, un izrādās, ka tā ir tieši drošība. Es esmu bagāta ar šo drošību.

Ik reiz, kad vajag kaut ko sarunāt, aizvest bērnus uz skolu, dārziņu vai pie ārsta, viss no mana vīra puses tiek izdarīts tik solīdi un kārtīgi, ka es bieži vien viņam dungoju šo dziesmu: „Ikreiz, kad Tu man blakus ej, ir svētku diena…” Tā mums katra diena ir kā svētki.

Atceros, ka trīsgadīgā meitiņa vienreiz, spēlējoties ar brāli, teica: „Mīļais atnesīs tūlīt zāles!” (Jo neskaitāmas reizes ir dzirdējusi mani tā sakām. Savukārt, kad dēls bija tikko sācis runāt, tad viņam kāds cilvēks jautāja: „Kā sauc tavu tēti?” Viņš nedomājot atbildēja: „Mīļais!” (Jo es vīru tā uzrunāju ikdienā)

Raksta Heino Zilpaušs (10 gadi)

Mūsu tēti sauc Sandis. Mēs mūsu tētim esam trīs dēli. Mūsu tētis ir ļoti mīļš, sirsnīgs, izpalīdzīgs, gudrs un vēl mums visu to labāko. Viņš mums palīdz pildīt mājasdarbus. Tētis čakli strādā darbā un mājās. Kad viņš brauc uz pilsētu, viņš katru reizi nopērk mums kādu mazu našķi. Mūsu tētis ar mums bieži paspēlējas. Es mīlu savu tēti. Mans tētis ir tik foršs un mīļš un es nekad, nekad negribētu citu tēti.

Jāzepa Jaujenieka (9 gadi) stāstu par tēti pierakstīja mamma Santa

Mūsu ģimenē aug pieci bērni. Esmu vecākais dēls Jāzeps. Mans tētis ir ļoti gudrs, jo kad es uzdodu viņam kādu jautājumu, viņš gandrīz vienmēr man atbild. Vakaros (parasti pēc vakariņām) man ir interesanti ar viņu parunāties par kosmosu, zinātni, kara mašīnām un daudz ko citu. Piemēram, es reiz ierosināju, ka kosmosā varētu palaist fotoaparātu, bet tētis izstāstīja, ka tas jau ir noticis, un šos fotoaparātus sauc par satelītiem. Tētis arī ļoti labi veido no plastalīna - man patīk viņa izveidotās cilvēku sejas. Tētim ļoti patīk domāt; viņš teica, ka tas ir viņa hobijs, un man vienmēr ir interesanti sekot viņa neparastajām domām.

Tētis mums ir foršība!

Raksta Krišjānis

Gribu uzrakstīt par savu tēti Vilni – viņš ir foršs, jo mēs esam trīs brāļi un tētis ar mums visiem „uzcīnās”. Pagaidām mēs pa trijiem nevaram viņu vinnēt, bet tas ir tikai pagaidām.

Mums ir arī mazā māsiņa Emīlija (4 mēneši), visu mūsu mīlule, bet it īpaši tēta. Tētis būs bieži kaut kur aizved vai arī pārsteidz mūs ar foršām brokastīm vai ēdienu ar „debesu garšu”. Visjautrāk mums iet tad, kad aizbraucam pie ūdeņiem vai uz akvaparku – tur ar tēti ir riktīgi jautri. Viņš ir arī strādīgs un apņēmīgs, vizina mūs ar moci. Kā saka mazais brālis Oto – tētis mums ir foršība!

Tēvam

Raksta Ausma Auziņa (67 gadi)

(Stāstiņu veltu savu vecāku godam, viņi pavada mūs visu mūžu, lai cik veci mēs nebūtu. Ģimenē mēs esam pieci bērni.)

Kad mūsu Mamma bija aizņemta nakts dežūrās slimnīcā, no rīta uz skolu mūs posa Tēvs. Nebija nekā šausmīgāka, kad Tēva raupjie, cieti sastrādātie pirksti neveikli piņķerējās pa maniem smalkajiem matiņiem, cenšoties tos savirpināt divās sīkās bizītēs! Stāvēju ieķērusies galda malā, valdot asaras, kas lauztin lauzās ārā pa acu kaktiņiem, lai tikai viņš - mans Tēvs, nenojaustu ciešanas, ko sagādā viņa rūpes! 

Ko gan es šodien neatdotu par Tēva cieto roku mīlestību!
 

Raksta Inese Freimantāle

Tētis Uldis Freimantāls ir vienkāršs cilvēks, kuram patīk bērni. Viņam patīk, spēlēties, daudzīties, darboties ar viņiem. Viņš nāk no astoņu bērnu ģimenes, kuram ir bijusi interesanta bērnība. Šobrīd viņam ir trīs bērni – Augusts (5 gadi), Jūlija (2 gadi) un Marta (4 mēneši). Kā jau lielākā daļa tēvu, Uldis iet katru dienu uz darbu. Bērni ļoti gaida tēti mājās, jo kopā varēs ko padarīt. Vakarā, kad tētis ierodas, pirmais, ko dara, met gaisā un nēsā kukaragā savus bērnus.

Uldis ir pacietīgs un mierīgs, nesatraucas, ja bērniem ēdot izlīst kefīrs vai kaut kas nokrīt. Tie viņaprāt, ir tikai sīkumi. Galvenais, ka paši ēduši. Protams, galds pēc tam ir nošmulēts, bet tas taču nekas.Tētis ar bērniem visu ko dara kopā – ceļ divstāvu bērnu mājiņu, māca naglot, darboties ar urbi un krāsot ar “lielajām” krāsām. (protams, visi paši arī ir nokrāsojušies, bet bērniem liels prieks!)

Vakarā tētis stāsta pasakas, pats izdomā, ļoti interesantas, galvenais, ka varoņi ir paši bērni un tēma arī ir katru reizi aktuāla.

Man kā mammai ir ļoti droši bērnus atstāt tētim, kad jāaizskrien uz kādu darbiņu. Ar mierīgu sirdi varu atstāt mazāko māsiņu, tikai pieniņš pietiekami jāatslauc. Tētis pabaros uin izklaidēs bērnus, kā arī būs viņiem kaut ko iemācījis.

Apbrīnoju viņa pacietību un mīlestību pret bērniem!