Elīna un Sandris Bataragi no Jēkabpils ir vecāki četrus gadus vecajai Hannai un tagad viņu ģimenē aug arī divi audžubērni - divus gadus vecs puisītis un astoņus gadus veca meitene, kurai ir īpašas vajadzības. Viņa ģimenei piepulcējusies šajos Ziemassvētkos. Kāda šobrīd ģimenes ikdiena, kā tiek ar visu galā un kāpēc izvēlējusies darīt šo misijas darbu?

Ģimenes studiju pirmā sagaida Elīnas meitiņa Hanna un visu izrāda mājās. Elīna stāsta, ka Hanna arī palīdz vecākiem saskarsmē ar audžubērniem. Viņa vienmēr ar abiem atrod kopīgu valodu.

“Hanna pārvērtusies kopš tā brīža, kad ieradušies audžubērni mājās. Brīžiem šķiet, ka daudz gudrāka un iecietīgāka nekā paši vecāki,” atklāj Elīna.

Stāstot par izvēli ģimenē uzņemt bērnus no bērnunama, Elīna bilst, ka viņai vienmēr bijis skaidrs, ka būs bērni no bērnunama. Un savulaik arī pašai potenciāli bijusi liela iespējamība nokļūst bērnunamā.

“Var teikt, ka esmu bijis potenciālais “sistēmas bērns”, es tur nenokļuvu, bet man ir pieredze dzīvot vardarbīgā ģimenē, es zinu, kā tas ir, ka tevi neviens nedzird, ka tevi neviens nesaprot, ka uz tevi skolā skatās slikti, jo tu mācies kaut kā un uzvedies nepareizi, bet neviens nav arī iedziļinājies un jautājis – kāpēc? Tāpēc man ir sajūta, ka es varētu saprast šos bērnus, jo es saprotu, kā tas ir, ka tevi neviens nejūt un nesaprot, cik pamesti šie bērni jūtas,” uzskata Elīna Bataraga.

Elīna stāsta, ka bērnam nav svarīgi labi mācīties, nav svarīgi pareizi uzvesties, svarīgi ir sarūpēt labus apstākļus un tajos apstākļos šī vēlme radīsies pati.

“Galvenais, kā pietrūkst šiem bērniem, ir cieņa,” atzīst Elīna.

Stāstot par meitenīti, kura ģimenē ienāca ap Ziemassvētkiem, Elīna atklāj, ka daudz pūļu un laika prasa viņas veselības problēmas. Sandris cerīgi piebilst, ka abi cer, ka "pilngadību sasniedzot, viņa būs pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, kas spēs par sevi parūpēties un iekļauties mūsu aizspriedumainajā sabiedrībā" .