Dusmas ir katra cilvēka pamatemocijas. Bez dusmām neiztiek neviens, arī bērni. Bērna dusmas ir daļa no viņa emocionālās attīstības – kad ļaut bērnam dusmoties, bet kā neļaut emocijām pāraugt histērijā un nekontrolējamā rīcībā? Kāpēc bērns dusmās sit un kož? Un kāda ir dusmas provocējoša vide un apstākļi, Ģimenes studijā skaidro psiholoģe Gunita Kleinberga, vietnes “Uzvediba.lv” vadītāja Līga Bērziņa un pedagogs un piecgadīgas meitas tētis Artis Gulbis.

Bērni stresa situācija īstenos tikai tos modeļus, kurus izmēģinājuši drošos apstākļos. Bērniem vajag parādīt, ka atbrīvot savu spriedzi varam veidos, kas neapdraud sevi un citus. Šo ir svarīgi bērnam iemācīt kādā mierīga brīdī. Bērnu vajag mācīt nevis dusmu situācija, bet pirms tam.

Dusmu situācijā bērnam nevajag aizrādīt, ka viņš nekontrolē savas emocijas, tas neiemāca savaldīties.

Dusmas un strīdus var arī censties pārvērst jokā.

Nevajag dusmu situācijā parādīt bērnam, ka vecāks ir stiprākais.

Nevajag sūtīt bērnu prom, kad dusmojas.

Nevajag arī kaunināt un vainot par dusmošanos.

Labu vecāku raksturo tas, ka “es pieņemu savu bērnu, es viņu spēju pieņemt arī tad, kad viņš dusmojas un palīdzu tikt viņam ar šīm dusmām galā”.

Svarīgi jau pēc dusmošanās ir izrunāt, kas nogāja greizi un kā nākamā reizē varētu rīkoties citādi.

Ja vecāks ir sadusmojies, ir jāspēj atvainoties bērnam un tā atzīt savas dusmas.