Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

„Es esmu savs neaizstājamākais palīgs,” savas vēstules noslēgumā atklāj Baiba Ziemule.

"Mammas neaizstājamais palīgs" ir šīs dienas sarunu tēma raidījumā Ģimenes studija. Katram no mums ir labākā mamma pasaulē, bet ir brīži, kad neatsverams kļūst arī apkārtējo cilvēku - bērnudārza audzinātājas, skolotāja, tēta, vecmāmiņas vai vectētiņa atbalsts. Raidījumā viesi pirmskolas mūzikas skolotā Solvita Saulīte, auklīte Paula Januškēvica, PEP mamma un trīs bērnu mamma Laura Stukle, kā arī vectētiņš Gunārs Jākobsons kopā ar mazmeitiņu Loti.

Ģimenes studija saka paldies visiem, kas piedalījās raidījuma organizētajā konkursā un atsūtīja sirsnīgus un aizkustinošus stāstus. Balvas no Lego saņems:

Lāsma Antoneviča (Kad mammai vajag mammu?)

Anna (pseidnīms) ev(..)@gmail.com (Man tomēr izdevās kļūt par mammu)

Elīna el(..)@inbox.lv (Apbrīnojama daudzbērnu ģimenes mamma)

Evita Pīlēģe (Mammas neaizstājamais palīgs)

Vairāki vēstuļu autori saņems nelielas dāvaniņas no Latvijas Radio, ar viņiem paši sazināsimies.

 

Mamma – tas ir nopietni

(Baibas Ziemules vēstules fragments)

Kad es vēl nebiju mamma, man tas šķita visbrīnumainākais, ko piedzīvot un izbaudīt. Tagad es esmu mamma. Un tā tas arī ir. Brīnumaini. Tikai tā ir tā viena puse. Ir arī otra, par ko nav pieņemts daudz un skaļi runāt, ko cenšas noklusēt un ar ko citiem neuzbāžas – ikdiena. Kopš esmu mamma, es ne tikai tieku saukta vairāk par Emīla mammu, nevis Baibu, bet es arī reizēm jūtos tā, it kā manis, Baibas vairs īsti nav.

(..) Mamma – tas ir nopietni. Mamma – tas  ir smags darbs, un es to nevaru spēt viena. Man palīgu nav maz – ne tikai vīrs, māsa, vecvecāki, bet arī nenovērtējamās trauku un veļas mašīnas. Bet ir vēl kāds neaizstājamāks palīgs man – mammai. Kāds, kurš visu saprot vislabāk, kurš spēj saprast, ko un kā es domāju un jūtu, kurš zina to, ko es noklusēju, kurš vienmēr ir blakus, kurš dala gan priekus, gan bēdas, kurš spēj gan iedrošināt, gan atturēt. Kāds, bez kura es – mamma – neizdzīvotu. Un tā esmu es pati. Tikai es pati varu atvieglot savu ikdienu, lūdzot palīdzību vīram, padomu vecākiem vai auklītes pakalpojumus māsai. Tikai es pati varu sevi pārliecināt, ka vairs visu paspēt nav iespējams, ka netīri trauki izlietnē un drēbes veļas mašīnā, izmētātas mantas, nekrāsoti mati, nenosūtīti Ziemassvētku apsveikumi un pelmeņi vakariņās nav pasaules gals. Tikai es pati jūtu, kad nogurums ir tā sakrājies, ka, neskatoties uz nepadarītajiem darbiem, vienkārši ir jāiet gulēt agrāk, lai spētu celties ar pirmajiem gaiļiem un pietiktu spēka izbaudīt šo brīnumaino piedzīvojumu – būt mammai. Tikai es pati – mamma. Es esmu savs neaizstājamākais palīgs!

 

Kāpēc to sūtu jums?

„Vēlos visai pasaulei pateikt, ka ir vērts palīdzēt saviem bērniem audzināt mazbērnus,” Ģimenes studija raksta Astrīda Beināre. Kāpēc? To vislabāk atklāj viņas mazmeitas Baibas sacerējums, ko viņa rakstījusi pirms gada, kad mācījās 7. klasē Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā.

„Sacerējumu, Baibai nezinot, man uzdāvināja viņas māmiņa, mana meita Dana. Tā kļuva par vismīļāko dāvanu manā 79. dzimšanas dienā,” atklāj Astrīda Beināre.

Kādas fotogrāfijas stāsts

(Baibas Bataragas domraksts)

Es tagad rakstu uz līniju lapas, jo arī mana vecmāmiņa raksta uz līniju lapām. Viņai ir ļoti skaists rokraksts. Rakstot mirdz acis. Daži saka, ka rokraksts ir dvēseles spogulis, Citi – ka acis. Es domāju, ka dvēseles spogulis ir domas, vārdi,, kas nāk pār katra lūpām, un smaids. Un manai vecmāmiņai ir skaists, mīļš smaids. Skaisti, mīļi vārdi nāk pār viņas lūpām, un es domāju, ka arī viņas domas ir skaistas un mīļas. Kas viņa ir? Tā ir mana vecmāmiņa Astrīda Beināre.

Astrīda nāca pasaulē 1937. gada 14. februārī. Viņa ilgus gadus strādāja par vācu valodas skolotāju. Man teica, ka viņa esot bijusi barga skolotāja, bet es zinu, ka viņa ļoti mīl bērnus, un bērni parasti iemīļo viņu. Viņai joprojām 1. Septembrī mēdz piezvanīt daži jau sen skolu beiguši skolēni. Arī es viņu katru gadu apsveicu. Aizeju ciemos, uzdāvinu ziedus. Tad mēs sēžam un runājam, mēdzam arī rakstīt. Viņas dzīvoklī pagāja liela daļa manas bērnības. Pirmajās klasēs viņa man nāca pretī uz skolu, tad mēs braucām pie viņas un gaidījām mammu. Viņa vienmēr man uztaisīja pusdienas. Ļoti garšīgas pusdienas! Pēc tam es gāju gulēt, bet viņa tikmēr rakstīja. Jā, viņa raksta grāmatas. Manuprāt, tās ir fantastiskas grāmatas.

Visbiežāk, kad mēs atvadāmies, viņa saka: „Tikai nekad nepamet rakstīšanu!” Laikam jau tas man asinīs, jo man arī ļoti patīk rakstīt dzejoļus. Viens no maniem dzejoļiem par ir grāmatā! Tas, patiesību sakot, arī ir ļoti liels Astrīdas nopelns. Varbūt, ka šis domraksts ir tāds, kāds tas ir, pateicoties vecmāmiņai. Rakstot man bira asaras. Tās bija labas asaras, jo tās bira, domājot par labām atmiņām. Viņas dēļ man ir daudz labu atmiņu.

Kāda bildē mēs abas esam pie viņas rakstāmgalda. Tas bija sen, pirms trīspadsmit gadiem. It kā daudz kas ir mainījies, tomēr viss ir palicis pa vecam. Tā pati galda lampa, tas pats rakstāmrīku trauciņš. Tā pati mīļā vecmāmiņa. Varbūt tikai es pati esmu mazliet paaugusies. Ir mazliet sāpīgi domāt, ka kādu dienu tā vairs nebūs.

Ārā spīd saule, Nezinu, kāpēc, bet man saulainas dienas mēdz par viņu atgādināt. Kā viņa sēž, raksta. Un es lēnām iemiegu viņas gultā ar divām mīkstajām mantiņām sev blakus. Patiešām skaisti? Jā, tas ir ļoti skaisti.

Tu tikai nekad nepamet rakstīšanu…

 

Manam tētiņam

Baiba Eiduka-Skuja ar šo dzejoli vēlas pateikt paldies savam tētiņam - viņš nesen nosvinēja 60 gadu jubileju un vēl joprojām ir aktīvs, sportisks, pozitīvs un lielisks tētis. Tāpēc šis dzejolis - ir veltījums viņam, manam lieliskajam tētiņam.

Stiprā aizvējā un drošībā / Vienmēr sirds siltuma aizsegā un mīlestībā... / Manas divas pēdiņas toreiz vienā Tavā plaukstā sagulēja. / Visu manu dzīves ceļu Tu līdzās esi / Neliedz padoma un darba tikuma / Vienmēr kā aiz klints mēs varam paslēpties / Un stiprā aizvējā un drošībā patverties. / Manā pasaulē Tu esi vislabākais, / Manā pasaulē – viscēlākais un mīļākais. / Toreiz, kad manas divas pēdiņas vienā Tavā plaukstā sagulēja, / Un tagad, kad paaudzes aug ar mīlestības gaismu... / Vienmēr Tavā sirds siltuma aizsegā / Vienmēr Tavā uzticībā un mīlestībā...

 

Labās fejas, čaklie rūķi, Pīters Pens un audio enciklopēdija jeb Ģimenes studija Alisei no Brīnumskaitās zemes

(Evitas  Pīlēģes vēstule)

Mani sauc Alise. Ne no Brīnumzemes. No Brīnumskaistās zemes, kurā skaistajam jāpalīdz parādīties. Brīdī, kad izdzirdēju mammu klausāmies radio aicinājumu, sapratu, ka tieši šis ir viens no veidiem, kā manas ģimenes skaistajam palīdzēt parādīties, pastāstīt par brīnišķīgo palīgu komandu. 

Par mammu es neko neteikšu. Mamma kā jau mamma, kopā ar mani no rīta līdz rītam. Neteikšu arī tāpēc, ka viņa man palīdz šai vēstulei tapt. Es vēl esmu par mazu, lai rakstītu.  Man šajā augustā paliks tikai gads.

Runājot par mammas palīgiem, kā pirmo klātos minēt tēti, taču tētis jau īsti nav palīgs. Tētis ir gandrīz tas pats, kas mamma, tikai tētis. Vai puse no mammas. Vai  divi vienā. Tētis bija tas, kurš mani dzemdību namā aprūpēja, pārtina un visās apskatēs iznēsāja. Paldies viņa priekšniekam, kurš dzemdību dienā ļāva viņam palikt mājās, lai viņš varētu piedzīvot šo skaisto notikumu. Tētis man dzied dziesmiņas, taisa piču-paču, runā ar mani, vingro ar mani, sargā mani un mīl mani. 

Manā Brīnumskaistajā zemē ir divas labās fejas - abas vecmāmiņas, brīnišķīgi mammas palīgi.

Tēta mamma līdz ar manu piedzimšanu atstāja darbu, lai mamma varētu domāt tikai par mani, nevis par ikdienas rūpēm. Omīte gatavo gardas pusdienas, sakopj māju. Aukstajās ziemas dienās dalīja ar mammu sūrumu uz pusēm, kamēr es siltā kulbiņā elpoju priežu gaisu. Ja mēs neesam piejūras mājā, tad viņa atbraukusi, stāsta, kā augstajām priedēm klājas.

Mammas mamma pirmajās nedēļās brauca ciemos, arī gatavoja ēst, sniedza padomus labākai mani aprūpei. Sagādājusi man siltus kombinezonus, cimdiņus, cepures, skaistas kleitiņas un krekliņus, lai es pierodu, ka meitenēm jādomā par savu izskatu.

Labās fejas dzīvo kopā ar čaklajiem rūķiem jeb maniem vectētiņiem. Viņi ir bijuši īsti darba rūķi.

Tēta tētis ir koka darbu pavēlnieks. Izgatavoja man pašai savu pārtinamo galdu, uz kura es varēju gāzt riņķi visu, kam tiku klāt, kamēr man mainīja autiņus. Dīvainā kārtā pēdējos mēnešus neko uz galda vairs nemanu. Skāde. Tieši tagad, kad beidzot varu visu paķert. Kad mācēšu viņiem saprotami runāt, pavaicāšu, kādēļ tik nejēdzīgi jārīkojas un jāatņem jautrība.

Mammas tētis visu pagājušo sezonu devās mežā, lasīja gardas mellenes, dzērvenes, brūklenes, kuras spēcīgai veselībai sākumā saņēmu caur mammu, bet tagad esmu sākusi našķoties pati. Vectēvs iekopis zemeņu dobes, pie kuru augļiem ķeršos jau pēc dažiem mēnešiem. Gaidot mūs ciemos, kurināja krāsni, sildīja māju, par spīti tam, ka spēka nav vairs tik daudz.

Ja es būtu Vendija, tēta brālis būtu Pīters Pens. Viņš saprot, kas ir īsta bērnība.

Viņu varētu saukt arī par mazo pēdiņu aizstāvi, jo viņš visu laiku saka, ka tādām maigām peciņām vilnas zeķes, lai arī siltas, bet pūkainas, nav piemērotas. Es esot pelnījusi staigāt zīda zeķītēs. Gaidu, kad viņš man parādīs, kāds tas zīds īsti izskatās. Kamēr bijām dzemdību namā, viņš bija nesavtīgs palīgs – ko tētis palūdza, to mums sagādāja. Lai viņš piedod man tos pirmā mēneša vakarus, kad raudāju. Kā zināms, nav viegli būt jaunam.

Brīnišķīgākā ziņa ir tā, ka man ir divi Pīteri Peni, jo tētim ir dvīņu brāļi. Otru es ļoti gaidu vasarā atgriežamies Latvijā. Cik esmu dzirdējusi, viņi visi bērnībā bijuši īsti palaidņi. Ceru, ka viņi izskolos arī mani. Es jūtu, ka mammai būs nepieciešami palīgi arī blēņu apmācībā.

Mammas palīgs jau kopš mana ieņemšanas brīža ir audio enciklopēdija jeb raidījums “Ģimenes studija”. Sākumā mamma tur meklēja informāciju, kas saistīta ar gaidībām, taču kopš manas piedzimšanas  ir “izmalusi” arhīvu krustu šķērsu par sev interesējošajiem jautājumiem. Mammai ārkārtīgi patīk lasīt, taču tagad viņai tam nedodu laiku. Domāju, ka ar tie simtiem grāmatu, ko viņa ir izlasījusi, kādam laikam pietiks. Labāk lai pievēršas man.

 

Mūsu saziņa bija dvēseliskā līmenī

(Dace Lamberta stāsta par savu neseno pieredzi un auklējot pirmajos mēnešos priekšlaikus dzimušo meitiņu)

Izmisumā meklēju atbalstu internetā, kur atradu PEP mammu kustību. Tā kā bija grūti ar finansēm, sazinājos ar PEP mammu praksē, ar kuru iespējams tikties bez maksas. Sākumā sarakstījāmies un viņa solīja atbraukt. Kā svaigs gaiss - silta, neuzbāzīga, mīloša, rūpīga un ārkārtīgi vieda - tāda ir Ramona - mana PEP mamma, kura neskatoties uz savu aizņemtību (jo pašai ir trīs bērniņi), atbrauca pie manis – sākotnēji pilnīgas svešinieces. Viņa uzklausīja, dalījās, ieteica. Ramonas klātbūtnē jutu, ka varu atklāties bez bailēm tikt nosodītai. Viņa man palīdzēja ne vien praktiskās bērna kopšanas lietās, bet arī emocionālās, jo iedrošināja un uzmundrināja. Mūsu saziņa bija dvēseliskā līmenī. Ramona mani izcēla no skarbo un briesmīgo domu akača, kurā biju iestigusi tik dziļi, ka domāju, ka tur ir mana vieta.

(..) Ramona brauca pie manis bieži un tā vairākus mēnešus. Ar nesavtīgu mīlestību viņa dara savu darbu, par kuru es pat viņai nevarēju samaksāt un, visticamāk, arī nekad nevarēšu, jo to, ko viņa izdarīja nav iespējams nosvērt un atalgot. To pat nav iespējams te aprakstīt. Pateicoties viņai, es izdzīvoju vēlreizēju satikšanos ar meitiņu, spēju viņu barot ar krūti un tikt pāri ikdienas grūtībām, kas bija ik uz stūra. Ieelpa, izelpa - šeit un tagad Ramona atgādināja patiesības, kas, es ticu, ir katrā no mums.

 

"Pļāpas!"

(Maijas Cēberes stāsta fragmenti)

2013. gadā, kad ar ģimeni darba dēļ pārcēlos no Rīgas uz Ventspili, es ieguvu jaunu ‘ģimeni’ – fantastisku kolektīvu, par kuru jebkurš varētu būt lepns un laimīgs. Tomēr - darbs ir darbs, mājas ir mājas, un tā sanāca, ka brīdī, kad 2015. gada rudenī mums pieteicās trešais bērniņš, aizejot dekrēta atvaļinājumā man būtībā vairs nebija neviena, ar ko ikdienā parunāt. Kad mazais piedzima, burtiski kā dāvana no debesīm nokrita ziņa, ka Ventspilī ir ‘atnākusi’ Rīgā dibināta kustība – MomyFit.

Vingrošanas ‘tusiņš’ bija tas, kas bija vajadzīgs tajā brīdī! Aizrāvos! Un tad vienā brīdī man radās ideja, ka es gribētu plānot savam mazajam bērniņam iespēju doties alternatīvās izglītības dārziņā. Sāku aizrauties ar Montessori idejām un par to aizrautīgi stāstīju citām meitenēm. Drīzumā par manu ideju sāka interesēties arī citas meitenes, un … viena saulainā septembra dienā, pēc treniņa mēs palikām četras un vienojāmies: idejai par privāto dārziņu – būt! Dodoties mājās no šīs tikšanās, aplikācijā WhatsApp es izveidoju grupu “Montessori centra pļāpas” un uzaicināju tajā piedalīties pārējās trīs meitenes.

Izveidotā grupa ar laiku pārveidojās par vienkārši “Pļāpas”. Šobrīd nu jau gandrīz deviņus mēnešus – ļoti zīmīgu periodu – mēs esam savstarpēji sasaistītas ar šo ‘rīku’. Bet ne jau pret pašu gribu!

Saziņa sākas jau agri no rīta, kad kādai ir pamodies mazulis vai nu jau jādodas uz darbu. Laba rīta vēlējumi no meitenēm jau ir ikrīta neatņemama sastāvdaļa. Īsa atskaite par to, kā katrai pa nakti ir gājis, kuram mazulim ilknis ir iestrēdzis jau otro mēnesi un neļauj ne bērnam, ne vecākiem mierīgi izgulēties, kurai turpretim ir bijis mēneša labākais miegs, jo bērns nav modies ne reizes un ir iemesls svinībām! Pa dienu padalāmies ar kādu recepti, piefiksējam kādus īpašus dienas momentu – mazuļa vai pašu dienas sasniegums, akcija veikalā, jaunu risinājuma veidu, paštaisītu rotaļlietu bērnam un tā tālāk. “Pļāpas” visnotaļ ir vieta, kur mēs atļaujamies būt īstās mēs – atklāties līdz detaļām

Turklāt vakarā – ohohooo! Kā es gaidu vakarus! Vakarā sākas ĪSTĀS SARUNAS! Pēc tam, kad katram mazulim uz pieres, vaidziņiem un rociņām ir uzspiesta ‘arlabunakti’ buča, mammas izvirpina pirkstus un – ‘pieslēdzas’!

Mūsu grupa ir vieta, kur var saņemt pilna spektra emocionālo atbalstu jebkurā situācijā.