Četras idejas: Latvija – dabīgās kosmētikas lielvalsts, Rīga – Baltijas jūras metropole, Kukaiņi – kā alternatīva pārtika un radikāla vīzija par Latviju piedāvā četri jauni cilvēki. Viņu piedāvājumu vērtē četri eksperti - Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas viceprezidente, Juglas vidusskolas direktore Aija Melle, Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors Zigmars Liepiņš, Fiskālās disciplīnas padomes loceklis, ekonomists Mārtiņš Kazāks un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis.

Latvijas Radio sāk četru raidījumu ciklu Latvijas veiksmes atslēga, kurā meklēsim idejas, kas turpmākajos gados veicinātu Latvijas izaugsmi. Mēģināsim prognozēt, kāda būs mūsu valsts nākamajos gadu desmitos. Raidījumā uzklausām gados un domās jaunu cilvēku vīzijas un kopā ar studijās viesiem – dažādu nozaru ekspertiem, tās vētījam. Galvenā uzmanība šajā ciklā būs pievērsta ekonomikai zinātnei, izglītība un kultūrai – nozarēm, kas ir mūsu valsts balsti.

Kopā ar Arni Krauzi raidījumu vada arī Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons, kurš šajā reize ir jauno ideju vēstnesis. Viesiem ir iespēja būt labvēlīgiem vai bargiem piedāvāto ideju tiesnešiem.

 

Latvija – dabīgās kosmētikas lielvalsts. Piedāvā farmaceite Alisa Kazarina, studē doktorantūrā molekulārās bioloģijas virzienā. Strādā Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centrā.

Lai gan dabīgās kosmētikas nozare mūsu valstī nav neapgūts lauciņš, visas iespējas netiek izmantot tai ir milzīgs potenciāls. Latvijai kā dabīgās kosmētikas lielvalstij ir nākotne!

Mārtiņš Kazāks: Tas nav neiespējami, bet mēs neesam vienīgie šajā jomā. Turklāt nozares apjoms nebūs tik liels, lai spētu nodarbināt visus Latvijas iedzīvotājus un iedot mums Vācijas vai Zviedrijas ienākumu līmeni. Varbūt tas būs dažu uzņēmumu veiksmes stāsts, varbūt lielāks veiksmes stāsts.

Aija Melle: Mums ir liela vēlme pēc visa dabīgā. Latvija ar to bieži arī asociējas. Par kosmētiku runājot, pieprasījums pēc šādas kosmētikas noteikti ir, nezinu, vai tā var būt lielvalsts. Piemēri, kas mums jau ir, ļauj secināt, ka tas nav kaut kas utopisks un neiespējams. Uz priekšu!

Ojārs Spārītis: Šis agroprocess nebūs plašu sabiedrību nodarbināt spējīgs, nebūs lielu pievienoto vērtību radīt spējīgs, kā to varētu darīt ar tehnoloģiskajām iespējam informācijas tehnoloģiju pasaulē inženierzinātnēs.

Zigmars Liepiņš šaubās par cenas piedāvājuma un pieprasījuma attiecībām.

 

Rīga – Baltijas jūras metropole. Piedāvā Gija Katrīna Andersone, studē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē.

Jau tagad Latvijas augstskolās mācās studenti no ārzemēm un viņiem Rīga kā vieta, kur iegūt izglītību, šķiet pievilcīga. Tāpēc nākotnē mūsu galvaspilsētai vajadzētu attīstīties šajā virzienā, radot apstākļus, kuros Latvijas augstskolas būtu izdevīgas ārzemniekiem. Veidot Rīgu kā Baltijas jūras metropoli, sākot ar augstskolām, piesaistot augsta intelekta cilvēkus, studēt gribošus un radošus. Viņiem tiek piedāvātas bezmaksas studijas ar pāris nosacījumiem, piemēram, pēc studijām daži gadi jāstrādā šeit. Tādējādi veidosies vide, kurā iesaistoties dažādu tautu pārstāvjiem dzimst ģeniālas idejas. Viņu redzējums atšķiras no mūsējā.

Ojārs Spārītis ir skeptisks par šo ideju, jo bezmaksas izglītības nodrošināšanai – samaksai profesoriem, laboratoriju izveidei un studentu kopmītņu nodrošināšanai būs vajadzīgi līdzekļi. Ar biokosmētiku varētu nenopelnīt Latvijai priekš izglītības, militārā budžeta, pensijām, veselības sistēmas sakārtošanai. Latvijai jāredz sevi lielākā ekonomiskā kompleksā. Bet jautājums par izglītības pakalpojumiem un kvalitāti ir aktuāls,” vērtē Sparītis.

Aija Melle: Dabīgās kosmētikas ideja ir daudz tuvāk realitātei, nekā šī ideja. Mūsu augstskola ir ļoti tālu no situācijas, ka mācības varētu notikt par velti. Ļoti daudz ir jāiegulda. Ir jāsakārto izglītības sistēma no pašas apakšas. Neradīsies tāda līmeņa augstskola tikai ar ārzemju studentiem, mums arī pašiem jābūt tajā līmenī. Līdz kvalitatīvai izglītībai visos posmos, tajā skaitā augstskolā, tāls ceļš ejams.

Mārtiņš Kazāks: Ir divas lietas – kādu gribētu redzēt un kāda Latvija būs. Visticamāk, būs labāk, nekā pašlaik, iedzīvotāji būs turīgāki. Ekonomika un sabiedrība būs krietni atvērtāka. Mums būs cilvēki no dažādām valstīm un kultūrām. Ja gribam eksportēt un gribam būt talantīgi, neizbēgami, ir vajadzīgs pasaules līmeņa talants. Mums būs ķīniešu profesori un cerams, ka tas liks vietējiem mācīties vairāk un kļūt par profesoriem citās valstīs.

Ja gribam dzīvot labāk, mums jākļūst atvērtākiem un dažādākiem, jāspēj piesaistīt pasaules līmeņa talanti. Ir bažas, ka atsevišķās nozarēs mēs esam laimes lāča meklējumos.

Jā, talantiem ir liela nozīme, bet ja mēs sāktu savā starpā vairāk sadarboties un vairāk domāt nevis, kas ir izdevīgi rīt, bet kā tas, ko darīšu rīt, saskan ar nākotnes mērķiem. Ja mēs iemācīsimies nevis cits citu “uzmest”, ja domāsim, ka nodokļi ir jāmaksā kaimiņam ne man, bet es sūdzēšos par ceļiem, nekas labs nesanāks.

Zigmars Liepiņš: Indivīdiem jāpievērš lielāka vērība. Talantu audzētavas - “siltumnīcas”, kāda kādreiz bija Dārziņa mūzikas skola. Jautājums ir par indivīdiem, jo mēs esam maza nācija.

 

Kukaiņi – kā alternatīva pārtika. Ideju piedāvā Dora Livkiša, studē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē.

Līdz ar pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu, pieaug arī pieprasījums pēc pārtikas, bet tradicionālo lauksaimniecības metožu trūkumi arvien vairāk norāda, ka vajadzīgas efektīvākas pārtikas ražošanas tehnoloģijas un uzturvielu iegūšanas metodes. Vērtīgs uzturvielu avots ir kukaiņi. Proteīna sastāva ziņā tie ir vērtīgi par liellopiem, bet taukskābju ziņā līdzvērtīgi zivīm. Turklāt tajos ir daudz dažādu minerālvielu.

Iecere ir paraudzīties, kādas iespējas piedāvā vietējā kukaiņu fauna un attiecīgi izstrādāt tehnoloģiju piemērotāko sugu audzēšanai un pārstrādei.Salīdzinot ar tradicionālajām lauksaimniecības metodēm, kukaiņu audzēšana ir ekonomiski izdevīgāka, tai ir īsāks ražošanas cikls, tā ir minimāli atkarīga no sezonalitātes, tā ir videi draudzīgāka un praktiski neveicina siltumnīcas efektu.

Zigmars Liepiņš: Protams, to var darīt, bet domāju , ka Latvijā tas neieiesies nekad.

Mārtiņš Kazāks: Ja ekonomisks pamats tam ir, ļoti labi. Bet arī tas būs atsevišķa uzņēmuma veiksmes stāsts. Diez vai ar šo pasākumu varēs nodrošināt tik daudz naudas, lai visiem bērniem būtu apmaksātas kaut vai brīvpusdienas. Ja cilvēks ir ar izdomu apveltīts, izdomās dieva zīmes, un spēs nopelnīt. Tas ir globāls bizness, jo Latvijā diez vai maijvaboļu kāpurus ēdīs.

Ojārs Spārītis: Man kā mākslas vēsturniekam diez vai varētu būt kāds viedoklis par maijvaboļu kāpuru kompotu vai ko līdzīgu. Bet izturieties pret vēstījumu ar nopietnību. Proteīni izšķir visu, un nav svarīgi, no kā tā desa vai cīsiņi gatavoti. Nav jāzina, ka tur iekšā samalti odu snuķīši vai spārniņi. Ja Latvija sūtīs uz zemēm, kas cieš trūkumu, ešeloniem cīsiņus vai desu ar marķējumu, ka tas radīts Rīgas vai Jelgavas miesniekā, brīnišķīgi. Šai meitenei vēl ir vajadzīgs biznesa guru, kas palīdz tehnoloģiski veidojamo ideju no lauksaimnieciskas un bioloģiskas pārvērst pārtikas industrijā.

Aija Melle: Mani fascinēja, kā meitene pasniedza ideju. Tas bija tik pārliecinoši. Nav ideju, kuras nevar sākt realizēt.

 

Radikāla vīzija par Latvijas nākotni. Piedāvā datoriķis Gunārs Rodins.

Mēs kaunamies par mūsu ceļiem, bet izmainot principu, ka ceļus nevis asfaltējam bet radām no jauna ar akmens sakausējumiem. Tā ir kā 3D drukāšanas tehnoloģija un roboti mums uzbūvē lieliskus ceļus, kas kalpo daudz ilgāk nekā asfalts. Varētu izdrukāt arī gudrus ceļus, kas spēj pateikt, vai priekšā ir šķēršļi, kas jūt apledojumu, sniegu un māk uzkrāt enerģiju apgaismojumam.

Gribētu mainīt arī lokālo pilsētu infrastruktūru, tas bāzētos uz enerģijas krātuvēm. Tiktu uzbūvētas lielas burkas, kur uzkrāj enerģiju no visādiem nepastāvīgiem enerģijas avotiem, ko izmanto pēc vajadzības koplietošanas režīmā. Koncentrēti resursi ir slikti, ar šādu ekonomiku jāmēģina resursi izkliedēt pa valsti. Visām šīm komponentēm ir būtiska loma šādā vīzijā, jo centīsimies panākt, lai laukos būtu cilvēki. Tas ir ceļš, kas iepriekš strādājis, tikai jaunā izpildījumā.

Ojārs Spārītis: Gunāram ir brīnišķīga ideja, jo viņš runā par viedajām tehnoloģijām, par viedumu visdažādākajā līmenī – gan enerģijas uzkrāšanā, gan ūdens uzkrāšanā un reciklēšanā. Arī ceļu būvē. Ja mēs varētu ieviest ceļu būvē robotu apkalpošanu un menedžmentu, tieši tāpat kā celtniecībā ieviest robotu darba tikumu, čaklumu un prasmi veikt operācijas, visi līdzekļi, kas tāmē paredzēti būtu izlietoto atbilstoši paredzētajam un darbs būtu paveikts nevainojamā kvalitātē. Robotizācija ir brīnišķīga lieta un subjektīvo faktoru var atstāt mākslai, mūzikai, citām radošām nodarbēm, kur izpausties cilvēka faktoram.

Mārtiņš Kazāks: Tas viss jau notiek. Mums šajā procesā ir jāpiedalās. Drukā arī mājās. Ķīnā ir ciemats, kas ir uzdrukāts. Pirms pāris gadiem Īlons Masks prezentēja akumulatoru, kas spēj uzkrāt enerģiju nomaļās vietās. Tas nozīmē, ka lielā infrastruktūra daudzos gadījumos nebūs vajadzīga.

Ir vēl viena lieta, par kuru runājam krietni par maz. Robotizācija būs neizbēgama, jādomā, ka cilvēkiem iedot jaunas prasmes, ja viņš zaudēs darbu.

Aija Melle: Šo vīziju Latvijā vēlētos piedzīvot. Patika doma, ka visa Latvija tiek apdzīvota un lauki nav tukši. Varbūt pienāks laiks, kad cilvēki varēs nodarboties ar to, kas viņam patīk, nevajadzēs tik daudz strādāt.

Zigmars Liepiņš: Atgriežamies pie talantu fabrikām. Talanti, kas spēj ģenerēt idejas.

 

Secinājumi

Ojārs Spārītis: Sabiedrībai kopumā ir svarīga ekonomiskā attīstība harmoniski un komponentos, kas spēj Latvijas vidē un ar Latvijas resursiem – cilvēka, dabas, industriālajiem un zinātniskajiem radīt maksimāli lielu peļņas procentu Latvijas ekonomikai. Tā pavairošanā varētu būt ieinteresēti ap 70 %, iedzīvotāju, kas ar savu darbu radītu pievienoto vērtību. Šodien vairāk runā par pārdali un sadali, bet neviens nedomā, kā radīt pievienoto vērtību. Un un šī doma ir vidusslāņa, kurš ir sarucis un sašaurinājies, smadzenēs visvairāk. Bet vidusslāni vajadzētu plest plašumā. Japānas premjerministrs teicis, ka 2020. gadā šajā valstī būs automašīnas bez vadītājiem, bet mums tās būs jāpērk. Vai mēs to varēsim nopirkt par peļņu, ko mums dos odi un biokosmētika, grūti pateikt, bet es to labprāt piedzīvotu.

Zigmars Liepiņš, minot piemēru par ASV kino industriju, kur no no 300 idejā līdz realizācijai nokļūst viena, atzīst, ka arī pie mums ir jautājums par idejām. “Saskaitiet 300 idejas, ielieciet vēstures mapītē un paskatieties pēc 20 gadiem,” bilst Liepiņš.

Aija Melle: Vajag trakajiem dot vaļu un ļaut spēlēties jau no skolas sola. Kādreiz skolā saku, ka visu drīkst, jautājums, ko vēlies darīt, kādas ir idejas. Būs tādi, kas mēģinās realizēt neiespējamo. Tā arī pasaule virzās un Latvija tajā skaitā. No tā arī viss rodas. No sākuma liekas neiespējama ideja, bet izrādās tās laiks pienāks ātrāk nekā varam domāt. Mums jāieklausās jaunajos un trakajos. Viņiem jānāk uz spēles laukuma.

Mārtiņš Kazāks: Priecē, ka cilvēki domā un, ja vienreiz nesanāk, mēģina otru reizi. Jo vairāk cilvēki skatīsies apkārt un mācīsies, jo lielāka iespēja, ka kaut kas sanāks. Labi, ka skatās ne tikai Latvijas ietvaros, bet arī globāli, jo tirgus ir globāls. Tas dod lielākas iespējas kļūt turīgākiem, krietni lielākas iespējas izdarīt kaut ko tādu, kas Latvijā mazā iedzīvotāju skaita dēļ bieži būs nereāli.