Zinātnieki Latvijā ir radījuši ievērojamus atklājumus gan medicīnā un farmācijā, gan inženierzinātnēs un fundamentālajā pētniecībā - fizikā un matemātikā, gan - ne mazāk svarīgi - humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Taču līdz ar atklājumiem un aktīvu pētniecisko darbu pēdējās desmitgadēs nerimst diskusijas par zinātnes lomu Latvijas izglītībā, tautsaimniecībā, kultūrā un tā vien šķiet, ka pārmaiņas nozarē tiek gaidītas ar nepacietību. Kāda varētu būt veiksmes atslēga Latvijas zinātnes attīstībai nākamajās desmitgadēs un kādi mājasdarbi mums jāveic jau tagad, lai nākotnē Latvijas vārds vēl jo skaļāk pasaulē izskanētu ne vien ar sportistu, mūziķu, bet arī ar zinātnes vārdu. Diskutē četru dažādu nozaru pārstāvji, kurus vieno zinātne: fiziķis, Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Fizikas nodaļas Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs un profesors Mārcis Auziņš, sociālantropologs, bijušais izglītības un zinātnes ministrs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis, socioloģijas doktore, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Anda Laķe un Vides risinājumu institūta dibinātājs, uzņēmējs Gundars Skudriņš. Raidījuma viesi diskutē par tēmām, kuras kā nākotnē zinātnes attīstībai būtiskas Latvijā min trīs dažādu jomu zinātnieki.

Latvijas Radio turpina četru raidījumu ciklu Latvijas veiksmes atslēga, kurā meklējam idejas kā veicināt Latvijas izaugsmi un mēģinām saskatīt, kāda būs mūsu valsts nākamajos simts gados. Galvenā uzmanība šajā ciklā pievērsta ekonomikai, zinātnei, izglītība un kultūrai – nozarēm, kas ir mūsu valsts balsti.

 

Zinātnes loma valsts izaugsmē un tautsaimniecības attīstībā

Roberts Ķīlis: Zinātne ir pārvalstiska. Līdz ar to, kad runā par zinātni valsts konteksta, tas ir sašaurinājums. Mēs neradām nacionālo matemātiku vai fiziku. Zinātne nav instruments, ar ko kaut ko var pielabot valstī vai citā vietā.

Latvijā valodiski izveidojies, ka mēs zinātni un pētniekus nenošķiram vai jaucam. Latvijā ar vārdu zinātne saprot arī to, ko citās valstīs ietver vārds pētniecība. Tieši pētniecības jomās attīstībā Latvijas valstij varētu būt lielāks labums. Bet ar to es nedomāju, ka zinātne kļūst sekundāra vai otršķirīga. Zinātnei ir savi pārvalstiski un svarīgāki mērķi.

Gundars Skudriņš: Zināšanu radīšana kopumā jeb jauno zināšanu radīšanas process ir būtiskākais, kas ir vajadzīgs, jo bez tā nevar pastāvēt progress. Pēdējā laikā izskan, ka veidi, kā radīt jaunās zināšanas ir citādi, nekā pēdējos simts gadus bijis.

Mārcis Auziņš. Gribētos paskatīties uz zinātni kā uz kultūras sastāvdaļu. Tik ilgi, kamēr zinātne un pētniecība nebūs kļuvusi par sabiedrībai saprotamu lietu un daļu no tā, ar ko nodarbojamies ikdienā. Mums Latvijā būs problēmas. Latvijā, man liekas, sabiedrībā ir noliedzoša attieksme pret zinātni. Ir sajūta, ka pētnieki dara ne tā, kā sabiedrībai gribētos. Bet problēma ir dziļāka. (..)

Zinātne ir mūsu kopējas telpas kultūras sastāvdaļa, kamēr tā neuztversim, zinātnieki varēs iet pie valdības un teikt, ka par maz naudas dod un Ministru prezidents vaicās, kāda ir jūsu atdeve Šai situācijai ir jāmainās.

Anda Laķe. Piekrītu, ka jārunā par zinātni kā pārnacionālu, kā jaunu ideju, pierādītu ideju attīstības lauku un kā lietišķo pētniecību, kas tuvāka tam, kas apkalpo lietišķo pieprasījumu pēc konkrētām zināšanām. Tautsaimnieciskajā praksē ir grūti saglabāt šo nošķīrumu.

 

Spēja redzēt „lielo bildi”, prast sadarboties un izmantot mūsu intelektuālos resursus. Nākotni ieskicē Toms Torims, Rīgas Tehniskās universitātes profesors, inženierzinātnieks un Eiropas kodolpētniecības centra līdzstrādnieks.

Mūsu stiprā puse vienmēr bijušas plaša profila inženierzināšanas. Mans sauklis ir – inženieris var visu, var jebko, bet jebkas nevar būt inženieris. Tā arī ir nākotnes vīzija Latvijā. Mums nav naftas, nav zelta, bet mums ir ļoti gudras galvas un tas ir mūsu resurss. Saglabājot plaša profila inženiera “ērgļa lidojumu”, var daudz piedāvāt sev un pasaulei. Tas ir putna lidojums, ka mēs spējam redzēt “lielo bildi” un atrast risinājumus, ko nespēj atrast citi, kas šauri specializējas. Mēs daudz esam iemācījušies pēdējos 20 gados, arī krīze parādīja, ka pirkt un pārdot laiks ir beidzies. Uzbūvēt kaut ko ir labāk, bet uzbūvēt kaut ko ilgtspējīgu nav vienkārši. Tas jāmācās. Mums jāspēj radīt kaut kas tāds, ko nespēj citi, vai sadarbojoties ar citiem. Tas arī mums jāmācās. Inženierzinātnes - tā ir ražošana un Latvijā mums ir jāražo, mums nav tauku, uz kuriem dzīvot. Ir jāražo tā, lai nepiegānītu šo zemi, lai izmantotu resursus, kas mums ir. Tas ir intelekts. Mēs esam gudri, spējīgi un forši cilvēki.

Roberts Ķīlis: Skolās vajadzētu vienkārši nedalīt priekšmetus un mācīt zinātni. Tas būtu viens labs solis. Bērni mācītos zinātni – eksperimenti, pierādīt, aizstāvēt, kritizēt, modelēt. Tas būtu solis uz priekšu. Pašlaik tiek mācīti priekšmeti un tas kaitē lielās bildes redzēšanai.

Gundars Skudriņš: Nesen Francijā tikāmies praktiķi ar zinātniekiem par ārstniecības augiem. Konstatējām, ka arī Eiropā šīs lietas notiek paralēli: zinātnieki dara vienas lietas, uzņēmēji strādā paralēli Uzbūve, kā grupējas attīstība un katram ir savs redzējums – uzņēmēji klusiņām rušina pa vienu pusi, zinātnieki kaut ko citu dara. Sadarbības nav. Redzēt kopējo bildi ir ļoti sarežģīti, ir jābūt dziļi iekšā un jāspēj savstarpēji komunicēt, kas ir liels izaicinājums.

Anda Laķe: Daudz finansējuma tiek veltīts dažādiem tīklošanās pasākumiem. Nav tā, ka zinātnieki ar praktiķiem un ražotājiem nesatiekas, bet lielākajā daļā gadījumu mēs konstatējam, ka runājam dažādās valodās.

Kādā valodā runāt – var teikt zinātniekiem jāgatavojas, piemēram, prezentēt ārstniecības augu praktiķiem savas zināšanas vai kultūras jomā māksliniekiem radošo personu sociālā nodrošinājuma politikas pamatprincipus. Satikšanās notiek, bet nav efekta. Pieslīpēšanās ir vajadzīga.

Mārcis Auziņš: Recepte, kā sākt vienam otru saprast ir triviāla – ir daudz jārunā. Bija pašam projekts “Lāzeri mākslas restaurācijā” - kopā bija restauratori, kas pēc savas dabas ir mākslinieki, un fiziķi. Pagāja kāds gads, kamēr sākām saprast, ko mākslinieks saka, viņam droši vien bija tāpat pretējā virzienā. Kad tas klikšķis notiek, process sākas un rezultāti ir fantastiski.

Zinātne ir starptautiska un internacionāla, kamēr nebūsim kontekstā un daļa no pētniecības procesa, kas notiek pasaulē, nekas nenotiks. (..) Kad spējat atrast starptautiskus partnerus un tādus, kas ir spēcīgāki par jums, tad sākas uzrāviens un saprotat un, kā fizikā saka, ģenerācijas process ir iesācies. 

Gundars Skudriņš. Mēs esam maza valsts un cerēt, ka visās nozarēs būs ekselence, ir naivi. Katrā nozarē var atrast kaut ko. Mūsu institūtā ir japāņu zinātņu doktors, ir vācietis...Mēģinām katrā jomā piesaistīt ar pasaules elpu un likt klāt Latvijas jaunos talantus. Starptautiskā dimensija un zināšanas ir nepieciešamas.

Mārcis Auziņš: Nevaram Latvijā akadēmiski izdomāt – šis virziens mums ir svarīgs, tikai tāpēc, ka tā šķiet. Mūsu taktikai jābūt pretējai, mēs ieraugām zvaigznes, kuras šeit ir un pievērsušās kādam pētniecības virzienam, un viņos ir jāinvestē. Tad tas process sāksies. Nevar vienkārši izdomāt – attīstīsim lingvistiku, ja mums ir tas lingvists, tad – jā.

Attēlā: Anda Laķe un Mārcis Auziņš.

Roberts Ķīlis: Ja iekļūst zinātnes virpulī, saproti, cik tas ir priecīgs un aizrautīgs pasākums. Nekā sausa tur nav. Zinātne ir priecīgs pasākums, pilns ar atklāsmi un bēdām. No emocionālā viedokļa tas nav domāts specifiskiem tipāžiem.

Cits stāsts ir par likumiskām robežām, kas traucē ieplūst Latvijā citu valstu zinātniekiem. Vēl cits stāsts ir par valodas ierobežojumiem augstākajā izglītībā, kas dzen jauniešus uz citu valstu augstskolām, neskatoties uz to, cik tas maksā. Vesela virkne lietu, ko varētu vienkārši novākt.

Anda Laķe: Humanitāro zinātņu pārstāvji reizēm grēko ar to, ka pamats ir pētīt kaut ko nacionālu, ka tas interesē tikai mūs. Humanitārā un sociālā problemātika ir tik konvertējama, jo specifiskāk, jo konvertējamāk starptautiski. Kultūras akadēmijā par kultūras mantojuma performatīvajām praksēm, kas ir dziesmu un deju svētki, mums ir kopīgs projekts ar 12 valstīm. Tieši ar to specifiku bijām interesanti. Tā vērtība būs salīdzināmībā un kā to iznes ārā un skaties, kā darbojas salīdzinājumā ar citām lietām.

 

Globālais un lokālais, intelektuālā atvērtība. Sociālās un humanitārās zinātnes, kas rada sabiedrisko domu. Nākotni ieskicē vēsturnieks Gustavs Strenga.

Esmu pārliecināts, ka arī pēc 50 un 100 gadiem vēsture nebūs zinātne, kur izmantojot, cilvēki mācīsies no savām kļūdām. Domājot par zinātnes un humanitāro zinātņu veiksmīgu attīstību Latvijā, manuprāt, atslēgas vārds ir atvērtība. Intelektuāla atvērtība pasaules notikumiem, spēja savus pētījumus radīt divās valodās – anglisku un latviski. Ne velti angļu valodu minēju pirmo, jo tā ir mūsu humanitāro zinātņu problēma – mēs esam pārāk lokāli. Lai šeit uz vietas attīstītu veiksmīgi humanitārās zinātnes, ir jāveido vairāki izcilības centri, jo visticamāk nespēsim iegūt veiksmīgu rezultātu, ja teiksim, ka dodam visiem līdzekļus un iespējas. Vienīgā iespēja ir mēģināt piesaistīt izcilākos prātus no Latvijas un uz šejieni uzaicināt cilvēkus no labām universitātēm no ārvalstīs. Par veiksmes atslēgu nākotnē sabiedrībai ir svarīgi apzināties, ka bez būtiska finansējuma pieauguma arī humanitārajām un sociālajām zinātnēm to attīstību Latvija ir apdraudētas. 

Ja sabiedrības un valsts attieksme mainīsies, saprotot, ka mums ir jāiegulda savā attīstība, ar to domājot ne tikai tehnoloģijas, bet arī garīgā un sociālā sabiedrības attīstībā, arī izmantojot zinātni kā vienu no instrumentiem, tad ticu, ka mums ir iespēja kļūt par svarīgu centru, ja domājām par Baltijas jūras reģiona vai Austrumeiropas pagātni un kultūru un pētniecību. Tam es redzu pamatu, jo Rīgā kā vieta ir ļoti centrāla. Otra lieta - mēs esam interesanti pētniekiem no ārzemēm, jo esam unikāli ar savu kultūras bagāžu. Tas arī nemainīsies pēc 20, 50 vai 100 gadiem.

Gundars Skudriņš: Ar darīšanas metodi vai vienu lēmumu to var izdarīt, pieņem lēmumu un sāc darīt. Kāpēc tas nenotiek, ir daudz un dažādi aspekti. Mēs tā mēģinām darīt – pieņemam lēmumu un darām. Mums nav valsts bāzes finansējuma, esam brīvi. Ja uzskatām, ka kāda rīcība ir atbalstāma, uzreiz rīkojamies. Lielākais izaicinājums ir nespēja pieņemt lēmumus.

Mārcis Auziņš: Šobrīd sistēma tendēta uz to, lai nesagrautu savu komfortu. Rezultātā sistēma šobrīd būtiski traucē zinātnes attīstībai, ne tikai virspusējie likumi – Valodas likums un citi. Milzīga birokrātija, kas atražo pati sevi. Ir vesela rinda regulējumu Eiropas projektos, kā tiek interpretēti Latvijā, kas jūs soda par to, ka ir bijusi starptautiska sadarbība. Ar motivāciju, ka iespējams bijis šķērsfinansējums. Ir bijuši konkrēti piemēri, ka es kolēģiem Berklija universitāte atvainojos, ka vienu štruntīgu rakstiņu nopublicēsim bez jums, citādi mums neattaisnos līdzekļus, pēc tam publicēsim lielo nopietno rakstu kopā. Kamēr šo sistēmu neizmainīsim un nesalauzīsim, to atsevišķi politiķi nespēj izdarīt. Nepieciešams panākt sabiedrības sajūtu, ka zinātne ir svarīgā un kas ir kvalitatīva zinātne. Tanī brīdī, kad šis spiediens no mums visiem parādīsies, ir iespējams kaut ko mainīt.

(..) Ja runājam par humanitārām zinātnēm, Endzelīns mums ir kā paraugs. Bet ne visi apzināmies, ka Latviešu valodas gramatiku viņš uzrakstīja vispirms vācu valodā. Iespējams, tāpēc Endzelīns ir starptautiski zināms valodnieks. Protams, tas bija arī Latvijas sabiedrībai, bet ir jāsaprot, ka šis starptautiskais konteksts ir svarīgs. Jaunie cilvēki brauks no Latvijas prom, protams, brauks. Iespējams, tas ir pozitīvi. Tajā brīdi, kad radīsim apstākļus, ka kustība ir balansēta abos virzienos, kāds no Latvijas aizbrauks, jo citur ir temati, kuru Latvijā nav, kāds no Eiropas atbrauks, jo mums ir temati, kuru citur nav. Šī ir tā atvērtība.

Cerot, ka uzbūvēsim sētu apkārt valodas nozīmē vai kā citādi un tā mēs sargāsim savu nacionālo kultūru un identitāti, tas nestrādās mūsdienu Eiropā. Mēs varam nosargāt savu valodu, kultūru un identitāti, ja esam atvērti un visiem saprotamā valodā, tādā, kāda šobrīd ir zinātnes valoda, stāstām par to, kas pie mums ir labs un kādēļ ar to būtu interesanti nodarboties.

Roberts Ķīlis: Viena lieta, ko piedāvāt, kas nav patīkami, bet varētu būt interesanti. Latvijas valsts lielus līdzekļus caur daudzām ministrijām un institūcijām tērē dažādu pētījumu pasūtināšanai. Tie ir miljoni. Nebūtu slikti uzzināt, kā tas tiek izmantots. (..) Tur varētu meklēt daudz rezerves, bet piekrītu, ka jābūt kaut kādam nozīmīgam beznosacījumu pamatam zinātnei jābūt, lai nav visu laiku jāatskaitās. Neesmu pārliecināts, ka Latvija ar tik labiem maza budžeta deficīta rezultātiem nevarētu atļauties kādus pāris procentus zinātnei. To varētu mierīgi, piemēram, pārvēršot visu augstāko izglītību par līdzmaksājumu sistēmu un to naudu atdodot zinātnei.

Attēlā: Gundars Skudriņš un Roberts Ķīlis

Mārcis Auziņš: Mēs sākam no tās puses, ja neiedosiet naudu zinātnei, zinātniekiem būs slikti. Patiesībā, ja nefinansēsim nopietnu zinātni Latvijā, mums kā sabiedrībai būs slikti. Kamēr mēs nesapratīsim, ka tā nav nabaga zinātnieku pabarošana, lai viņi varētu eksistēt, bet tas ir vitāli svarīgs process, lai Latvija kā valsts varētu attīstīties. Ja šobrīd paskatāmies, cik efektīvi vai mazefektīvi izmantojam līdzekļus, kas mums šobrīd ir, tur ir ļoti daudz ko darīt. Mans pieminētais vārds ‘sistēma’ šeit ļoti labi strādā. Tā nav vērsta uz to, lai iegūtu zinātniskos rezultātus, bet uz to, lai process labi izskatītos. Manos daudzajos zinātniskajos projektos nav bijuši pārmetumi, ka neesam devuši pietiekami labus zinātniskos rezultātus, ir bijuši pārmetumi, ka stundu uzskaites lapas nav aizpildītas. Kamēr finansējums, kas mums ir, nebūs vērsts uz rezultātu iegūšanu, būs problēmas.

Gundars Skudriņš: Realitāte par finansējumu ir tāda, ka tie zinātnieki, kas Latvijā ir labi un aizņemti, pie viņiem ir jāstāv rindā, un viņi neviens neraud par līdzekļu trūkumu. Kur tā zināšanu kvalitāte ir tāda, kā ir, tur ir zināmi izaicinājumi ar finansējumu. Pie labiem zinātniekiem audienci var dabūt pēc gada, lai veltītu jums laiku. Izglītības finansēšana kā sākumposms būtu svarīgāka, jo tie, kas ir labi, ir pārslogoti.

 

Zinātniekiem ir vairāk jāiet sabiedrībā un jāstāsta par savu veikumu. Viedokli izskata Rīgas Tehniskās universitāte Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra direktore Dagnija Loča.

Mēs latvieši esam ļoti kautrīgi, mums vajadzētu būt vairāk ambicioziem. Jāvirza pat sev šķietami nereālas idejas uz kaut kādu tālāku mērķi. Tas, ko es redzu zinātnē pēc daudziem gadiem – cilvēki vairs neārstē vēzi, bet to atklāj pirms tas radies un iznīcina potenciālās šūnas pašā saknē. Tāpat arī ar implantu materiāliem: pašreiz visi mēģina kaut ko izveidot, cenšas uzlabot; tas, ko es redzu nākotnē – principā kolbā no viņa paša šūnām izaudzējam viņam nepieciešamo sirdi, aknas, nieres, pārējos orgānus. Latvietim ir jābūt ambiciozākam un viņam nevajag visu izdarīto turēt zem pūra. Skaļi par to jārunā un jātic sev. Latvieši dara fantastiskas lietas, veic lielus atklājumus zinātnē, mēs to darām laboratorijās un mums neliekas svarīgi laist to ārpus laboratorijas, par to katru dienu runāt. Tas liekas pats par sevi saprotams. Vajadzētu bāzēties uz sabiedrību, kas nav saistīta ar zinātni, lai cilvēki saprot, kas notiek, ka latvieši ļoti daudz var.

Roberts Ķīlis. Viena lieta ir runāt ar cilvēkiem, otrs – lielu cilvēku skaitu iesaistīt zinātniskos pētījumos. (..) Mums zinātniski pētnieciskās institūcijas uzrunā caur sociāliem tīkliem cilvēkus, lai nāk ar savu pieredzi, vienalga, vai tā ir pieredze par bērnību, par darbu. Iesaista parasto cilvēku tādā kā zinātniskā procesā jebkurā dzīves posmā. Cilvēki jaut kādā formā iesaistās sajūt, ko nozīmē veikt pētniecisko darbu.

Mārcis Auziņš. Situāciju būtiski maina tas, kā mēs mācām bērnus skolā un ko mācām augstskolās. Mēs nevaram mācām konkrētās zināšanas un cerēt, ka tad, kad viņi nonāks darba tirgū, viņiem praktiskās lietas noderēs. Ir jāmāca cits. Atbilde uz jautājumu, kas ir izglītība – tas, kas paliek pāri, kad konkrētās lietas ir aizmirstas, kas skolā mācītas, ir aizmirstas, no joka pārvēršas par konkrētu lietu. Jāsaprot, kas paliek pāri no izglītības, ja nemācam konkrētas lietas. Tas liek nopietni domāt, kā mainās izglītība nākotnē. Ka roboti darīs nākotnē pāri vai ļaus gulēt pludmalē un neko nedarīt, tas pārspīlēts.

RAIDĪJUMA VIDEO: