Psihoterapija piecu gadu garumā, ieraušanās sevī un sēdēšana cietumā. Nespēja izveidot attiecības, dzīvošana ar apziņu, ka tu neesi nekas. Par to, kā bērnunamos piedzīvotā vardarbība un nežēlīgie sodi ietekmējuši pieaugušo dzīves. Bijušo „sistēmas bērnu” liecībās, kas joprojām spilgti atceras bērnunamu dzīvi.

Tā ir ļoti smaga pieredze un man pašai bija ļoti grūti, nu, saņemties, lai atbrauktu, bet man ir savi mērķi, kāpēc es to daru. Pirmkārt, es gribu likt sajust, kā pats bērns jūtas, kad viņš uzaug sistēmā, par to, kādu traumu tas atstāj, un, trešais, es ļoti ceru, ka institūcijas ieklausīsies tajā, ko es saku. Ne tikai, lai padomātu par veidlapām, likumiem, bet arī, lai padomātu tieši par pašu bērnu kā cilvēku.

Pagājušas trīs nedēļas kopš Latvijas Radio sāka ierakstu sēriju „Sistēmas bērni”. Viss sākās ar neatkarīgu ekspertu uzrakstītiem iesniegumiem, kuros dokumentēti bērnu tiesību pārkāpumi un iespējami vardarbības gadījumi Jelgavas bērnunamā. Vēstījām par īpatnēju soda mehānismu, kad nepaklausīgākos bērnus iesloga psihoneiroloģiskajās slimnīcās vai arī nosūta uz tāliem internātiem. Arī par iespējamo vardarbību no personāla puses, kur divu atstādināto darbinieču iespējamos pārkāpumus joprojām vērtē.

Pēdējo nedēļu laikā Radio saņēmis neskaitāmus zvanus, vēstules e-pastā un sociālajos tīklos, kur savos pieredzes stāstos dalās bijušie bērnunamu audzēkņi. Paralēli esam saņēmuši arī pārmetumus, ka patiesībā nekādas sistēmas nav un mēs apelējam pie nepamatotiem un vispārīgiem notikumiem, kas, iespējams, vispār pat nav bijuši. Taču, kādas sekas dzīve bērnunamā atstājusi uz bijušajiem „sistēmas bērniem”, par to Īstenības izteiksmē. Par trim „sistēmas bērniem”, kas piekrituši runāt par savu dzīvi.