25. martā pieminēsim Komunistiskā genocīda upurus. Neatkarības gados ir tapušas apjomīgas represēto dzīvesstāstu kolekcijas – tāda ir Okupācijas muzejam, Mutvārdu vēstures projektā, fondam "Sibīrijas bērni", Daugavpils Universitātē reģionālais dzīves stāstu krājumā un citviet. Šis savāktais kultūrslānis mums radījis sajūtu, ka par deportācijām jau viss ir pateikts. Vai tomēr nav tā, ka ir daudz savākta materiāla, bet esam akli pret niansēm? Piemēram, esam aizmirsuši tos, kuri mēģināja glābt represijām nolemtos – brīdināja, slēpa vai kā citādāk palīdzēja? Latvijas Radio interesējas, vai šajā traģēdijā esam atstājuši vietu glābējiem un viņu stāstam.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X