Pasakot „nē” dzērienu iepakojumu depozīta sistēmai, atkritumu otrreizējo pārstrādi esam nodevuši dažu poligonu saimnieku rokās. Tikmēr liela daļa tukšo pudeļu un skārdeņu nonāk jūrā, nevis pārtop jaunās. Lietuvā un Igaunijā iepakojuma depozītsistēma ir ieviesta, būtiski samazinoties dabā izmesto atkritumu apjomam. Kāpēc tur var, bet pie mums tas nav izdevies? Un kādēļ klusē tik daudzskaitlīgās vides organizācijas?

Par depozīta sistēmu dzērienu iepakojumiem mūsu valstī runāja ilgus gadus. Samaksājot mazliet vairāk par preci, pircējam būtu stimuls tukšo iepakojumu par maksu nodot atpakaļ tirgotavā. Tādējādi dzērienu iepakojums uzreiz nonāktu otrreizējā pārstrādē, nevis atkritumu mašīnās vispirms ceļotu uz poligonu vai gaidītu, kad to atradīs Lielās talkas aktīvisti. Vēl pirms trim gadiem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ar tirgotājiem vienojās par depozīta sistēmas ieviešanu no pērnā gada sākuma. Tapa attiecīgi likumu grozījumi. Taču Saeima ideju izbrāķēja un likumprojektus saņurcīja kā nederīgas skārdenes.

Pagājušajā pavasarī depozītsistēmas pretiniekos nostājās arī pati vides ministrija, svītru ilgi lolotajai iecerei pārvelkot ar ierasto frāzi, ka tā izmaksātu pārāk dārgi. Taču no dārdzības neizbēgsim, jo turpmāk par nepārstrādātajām pudelēm un alus bundžām maksās vide. Bet pēc dažiem gadiem, ļoti iespējams, sankcijas tiks arī valstij. Mums vēl ir četri gadi, lai izpildītu prasību sašķirot pusi no visiem atkritumiem. Pašlaik otrreizējā pārstrādē dodas tikai piektā daļa visu mēslu.