Gadumija daudziem tradicionāli saistās ne vien ar salūtu un šampanieti, bet arī ar politiķu uzrunām. Vieni tās kritizē kā padomju laiku palieku un Vecgada vakaru neuzskata par nopietnu laiku šādām uzrunām, citi aizstāv kā skaistu rituālu, kas uz brīdi pieklusina svinību troksni un ļauj atskatīties uz aizgājušo gadu un jaunā gada izaicinājumiem.

Kādas bijušas gadumijas runu tapšanas aizkulises un spārnotākās frāzes?

Ar radio starpniecību tautu īsi pirms gadumijas savulaik uzrunāja jau Kārlis Ulmanis – tā liecina 30. gadu radiofona programmas. Bet televīzijas Jaungada runu tradīciju pirms 45 gadiem ieviesa toreizējais PSRS līderis Leonīds Brežņevs.

“Tas ir 1970.gada 31.decembris – Brežņevs dažas minūtes pirms pusnakts pirmo reizi uzstājās padomju centrālajā televīzijā,” stāsta Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks.

Pirmo Vecgada uzrunu vēl 1990. gada 31. decembrī teica Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, bet līdz 90. gadu beigām gadumija tradicionāli bija premjera uzrunas laiks. Valsts prezidents Guntis Ulmanis iedzīvotājus uzrunāja tikai Ziemassvētkos. Prezidenta uzrunu arī gadumijā, līdzās premjeram, tūkstošgades mijā ieviesa Vaira Vīķe-Freiberga. Amatpersonu uzrunas kļuva īsākas. Bet spilgtu metaforu tajās netrūka tāpat.