"Var jau visu kritizēt, bet tā ir arī uzticības valstij graušana". Kur ir šīs robežas, kādi apsvērumi tās nosaka, vai tādas vispār ir. Un laiku pa laikam parādās čīkstēšana, kur tad, sasodīts, pazudusi "inteliģence", kāpēc klusē... Īstenības izteiksmē Māra Zandera komentārs.

Laikam gan nav jāpierāda, ka Latvijā daudzi pret šo valsti izturas ļoti kritiski. Tāpat laiku pa laikam izskan aizrādījumi, ka mēs ar savu kritisko attieksmi smagi pārcenšamies un rezultātā paši veidojam šo nomācošo tēlu. Līdz ar to jautājums ir par robežu starp dažādu nebūšanu atklāšanu un apspriešanu, un zara, uz kura sēžam, zāģēšanu.

Vispirms gan jāņem vērā, ka ikvienā sabiedrībā ir cilvēki, kuri ar aizdomām vai nepatiku izturas pret valsti vispār – neatkarīgi no tā, kas pie varas. Šajā pasaules skatījumā valsts vienmēr ir kaut kas tāds, kas grib sodīt, kontrolēt, un šo viedokli var labi ilustrēt ar rumāņu izcelsmes franču filozofa Emīla Čorana indīgo piezīmi: “Teikt: man šis režīms patīk labāk nekā cits, nozīmē neprecīzi formulēt domu. Pareizāk būtu teikt: šī policija man patīk labāk nekā cita”. Tomēr tik pesimistiski noskaņotu ļaužu nav daudz, attiecīgi šo grupu neapskatīsim.